Nepatveramajos Āzijas plašumos kopš senseniem laikiem līdz pat mūsu dienām dzīvas ir leģendas par tālo, noslēpumaino, svēto zemi. Tā apslēpta starp visaugstākajiem, nepieejamākajiem kalniem. Sniegotās kalnu smailes pasargā no ledusaukstajiem vējiem brīnumainās ielejas ar ūdenskritumiem un upēm. Šo pasaulē skaistāko zemi sauc par Šambalu.
Tajā dzīvo nevis parasti cilvēki, bet gan dižgari, Viedie. Viņus dēvē par Mahātmām, tas nozīmē – Lielās Dvēseles. Leģendas vēstī, ka Mahātmas sasniegušas fizisko pilnību. Ka Viņi dzīvo pilnvērtīgu garīgo dzīvi. Viņiem piemīt liela gudrība. Ka Viņi pārzina Esības noslēpumus, ir uzkrājuši kolosālas zināšanas: par Kosmosa un Dabas likumiem, par pagātni un pat par nākotni. Ka Viņi prot pārvaldīt varenus iekšējos, apslēptos spēkus. Ka Viņi var ceļot Kosmosā un dzīvot uz citām planētām.
Un vēl leģenda vēstī, ka visas savas neparastās spējas un zināšanas Mahātmas tur lielā noslēpumā un nevienam tās neatklāj. Un Viņi tā dara tāpēc, ka zinība ir milzīgs, neatklājams spēks. It sevišķi Kosmosa un Dabas vislielākais noslēpums, kā arī cilvēka organisma neparasto iespēju pārzināšana. Šis spēks var būt kolosāls, tāpēc arī ļoti, ļoti bīstams, ja to izmantotu ļauni, egoistiski cilvēki, lai kaitētu citiem. Ka tas tā patiešām ir, to apliecina mūsu dzīves īstenība: nāvējošo kodoltermisko ieroču krājumi ir tik lieli, ka apdraud pasauli, var izraisīt cilvēces un visas planētas bojāeju.
Lūk, kāpēc tik rūpīgi tiek apsargātas visas pieejas šai kalnu zemei, lūk kāpēc tā ir tik absolūti nepieejama svešiem cilvēkiem. Ceļus uz to aizšķērso nepārejamas aizas un sniega lavīnas. Neviens cits neatradīs ceļu uz Šambalu, vienīgi tie, kurus tā aicinājusi pie sevis – nedaudzi, izredzētie, vistikumīgākie, visgodīgākie, tie, kuri pārvarējuši egoismu, kuri nesavtīgi kalpo Visuma Labumam.
Mahātmas vērīgi seko itin visam, kas norit uz mūsu Zemes. Savos maģiskajos spoguļos viņi var redzēt ikvienu vietu uz mūsu planētas.
Viņi – Mahātmas – virza cilvēces dzīvi. Viņi vada tās evolūciju. Viņi cenšas apgaismot visas tautas un pareizi ievirzīt to attīstību, sniegt tām palīdzību, ja vien tās šo palīdzību neatraidīs.