Reizēm atbilde uz šo jautājumu ietver pašu nepieciešamību pēc pārmaiņām – piemēram, jauna darba iegūšana vai svara zaudēšana, bet reizēm pārliecība iegūstama, attīstot savus spēkus vai samazinot paškritiku.
Neviens no šiem procesiem nav vienkāršs, jo nav tādas vienkāršas, ātras metodes, kas ļautu panākt, lai cilvēks pats sev šķiet tīkams. Personiskā pašizaugsme un paš-uzlabošanās ir aktivitātes visa mūža garumā.
Bet cerībām ir jābūt reālām!
Ir jāsaprot, ka prasot no sevis pārāk daudz, var rasties neapmierinātība pašam ar sevi. Gaidot no sevis vienmēr perfektu rīcību, tiek veidots risks, saskarties ar vilšanās sajūtu. Neviens nav spējīgs pilnīgi visos konfliktos un problēmsituācijās rīkoties perfekti – produktīvi, sarunāties brīvi un piedāvāt nebeidzamu risinājumu skaitu. Gaidīt šādu nereālu iznākumu nozīmē jau sākumā nolemt sevi neveiksmēm.
Ir viegli būt kritiskam pret sevi, ja šķiet, ka visi apkārt esošie uzvedās labāk un profesionālāk. Bet ir svarīgi saprast, ka daudz kas no tā, ko citos uztveram kā prasmes un pašapziņu, ir veids, kādā noslēpt nedrošību. Šie cilvēki, kurus apbrīnojam, par sevi arī mēdz justies nedroši. Arī viņi sev uzdod jautājumus par pilnību un pašpietiekamību, lai saprastu savu dzīves situāciju.
Arī situācijās, kad visi apkārtējie šķiet daudz pārāki, svarīgi vērtēt sevi pēc kritērijiem, kas šķiet svarīgi pašai personai, nevis pēc kritērijiem, kas izriet no pārējo cilvēku radītā tēla. Tā vietā, lai justos niecīgi, ir svarīgi saprast, ka ikviens cilvēks ir spējīgs kļūt labāks, gudrāks, spēcīgāks un laimīgāks. Jau šī ideja par izaugsmi vien ļauj sajust apmierinājumu un pozitīvismu sevī.
Pilnība ir laba kā ideāls, bet tai nav jābūt galvenajam dzinulim. Jādomā par iespējām, kuras sniedz jau pats pašizaugsmes process vien. Panākumu un laimes gūšanai ir nepieciešams pieņemt sevi ar visiem trūkumiem un nepilnībām, apzinoties, ka viss ir labojams un izmaināms.