Pēc tam, kad es izlēmu sekot savam aicinājumam, es pametu savu māklera darbu. Un tam sekoja arī viss pārējais: mani izmeta no dzīvokļa, jo es nespēju nomaksāt rēķinus. Es zaudēju pamatus zem kājām un drīz vien man bija jālūdzas, lai draugi un ģimene parūpējās par mani. Dzīve pilnīgi noteikti nebija nokārtojusies pati par sevi.
Tā visa vidū es pieķeru sevi sēžam pie datora, pierakstot mācības, ko biju iemācījies no miljardieriem par personīgajām finansēm. Vienu no šīm pamācībām es nosūtīju savam draugam, labam draugam, kas tajā laikā strādāja bankā. Izlasījis manus pierakstus viņš noteica: „Sasodīts! Tas, ko tu esi uzrakstījis, tas ir tiešām iespaidīgi! Tev būtu jāuzsāk blogs.” Uz ko es atbildēju, ka es to nevaru darīt, jo kā gan kāds, kurš dzīvo pie mātes un nevar pat sevi nodrošināt, drīkst citiem mācīt par finanšu menedžmentu un pārvaldi?”
Viņš pasmējās un noteica, ka vairums uzņēmēju kādā savas dzīves posmā bijuši bankrotējuši. Kā arī viņš piebilda: „Pēc gada vai diviem tu visu atgūsi! Tev vienkārši jābeidz sevi žēlot un jāsāk rīkoties. Tev jāatceras, cik superīgs tu patiesībā esi.”
Un ziniet ko? Viņam bija taisnība.
Mēs regulāri sev sakām, ka nesam piemēroti runāt par kaut kādām tēmām, vēl jo vairāk – mācīt citus par tām. Mēs sev iestāstām, ka lai panāktu kaut ko, mums jāpaveic 100 un 1 lieta pirms tam. Mēs sevi pārliecinām par to, ka mums jābūt perfektiem, ka mēs nedrīkstam pieļaut nekādas kļūdas.
Bet kāda ir patiesība?
Mēs esam nobijušies. Kad esam kaut ko darījuši visu savu dzīvi, un pēkšņi parādās iespēja pie apvāršņa, – mainīt visu par 180 grādiem – mēs izdomājam iemeslus, lai to nepieņemtu. Mēs baidāmies ienirt nezināmajā, nezinādami, kur nonāksim.
Pirmajā brīdī arī es baidījos. Protams, man beidzot bija laiks rakstīt – es vienmēr biju gribējis rakstīt, bet es jutos depresīvs par visu. Es nekur vairs neredzēju nekam vērtību. Bet laimīgā kārtā man bija draugi, kas man lika izrāpties no nolemtības, kurā biju pats sevi ievilcis.
Pēc vairāku dienu apdomāšanās, es uzsāku personīgo finanšu blogu. Divu mēnešu laikā es biju ieguvis vidēji 2000 apmeklētājus dienā. Un vēl pēc brīža mans blogs tika apbalvots par labāko finanšu/naudas menedžēšanas blogu pasaulē. Piedāvājumi sāka birt kā no pārpilnības raga – manu blogu vēlējās nopirkt! Un es to pārdevu par tam laikam lielu naudas summu. Smieklīgākais ir tas, ka es biju uzrakstījis tikai 11 rakstus. Bet ar to pietika.
Un tas vēl nav pats trakākais. Pēc kāda laika es saņēmu uzaicinājumu pārvaldīt lielākos finanšu blogus, kas eksistēja finanšu sfērā.
Jā, es ticēju, ka akla sekošana saviem sapņiem pati visu atrisinās.
Bet tā nebija.
Manu panākumu atslēga bija drosme.