Zilonēns jebkurā brīdī varēja izlauzties brīvībā, tomēr to nedarīja… Kāpēc?

„Skaista vasaras diena. Zoodārzs.

Kāds vīrs, staigādams pa zoodārza takām, pamanīja ziloņu aploku. Viņš devās tā virzienā. Nonācis pie zoodārza, viņš pamanīja, ka dzīvniekus – ziloņus – aplokā tur mazas, tievas virves, kas piesietas pie viņu kājām. Paša aploka sienas bija tik mazas un neizturīgas, ka zilonis spētu tās izlauzt jebkurā brīdī. Ap ziloņa kājām nebija ķēdes, viņu neapjoza metāla būris. Bija pavisam skaidrs, ka, ja zilonis gribētu, viņš jebkurā brīdī varētu izlauzties. Bet kādā nesaprotama iemesla dēļ, zilonis to nedarīja.

Vīrs ieraudzīja ziloņu kopēju un pajautāja viņam, kādēļ šie cēlie dzīvnieki pat necenšas izlauzties – tikt brīvībā.

„Nu… kad ziloņi ir ļoti jauni, daudz, daudz mazāki, nekā šeit redzamais zilonis, viņu noturēšanai teritorijā tiek izmantota tieši šīs pašas virves, kas tagad ir redzamas ap ziloņa kāju. Tādā vecumā ar tām pietiek, lai noturētu ziloni. Tās ir pārāk izturīgas – nepārraujamas. Ziloņiem pieaugot, viņi jau ir pieraduši domāt, ka izlaušanās brīvībā ir kaut kas neiespējams. Viņi tic tam, ka šī mazā virve vēl joprojām notur viņus; ziloņi domā, ka viņi vienkārši nespēj pārraut virvi. Kaut gan ir pašsaprotami, ka viņi to spēj.”

Vīrs bija šokēts un aizrauts vienlaicīgi. Šie dzīvnieki bija spējīgi jebkurā brīdī izlauzties no savām robežām. Bet viņi paši ticēja, ka to nespēj. Un tieši šī domāšana, ticība lika viņus ieslodzīja.

Gluži tāpat kā šis zilonis, daudzi cilvēki pavada savu laiku, domādami, ka nespēj neko vairāk, ja jau reiz kļūdījušies. Ar bailēm mēs sevi ieslogām teritorijā, turklāt vēl paši liedzam sev iespējas izlauzties.

Bet kļūdīšanās ir daļa no mācīšanās.

Mums nekad nevajadzēt padoties dzīves grūtībām…

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru