Radās pat zināmas šaubas par Austrumu tradīcijām neatbilstošās eiropeizētās meditācijas lietderību. Ar dalailamas atļauju zinātnieki, izmantojot modernus mēraparātus, izpētīja un izmērīja tibetiešu mūku galvas smadzeņu darbību meditācijas laikā.
Meditējot astoņas stundas dienā, šie cilvēki spēja regulēt sava ķermeņa temperatūru: žāvēt kreklus uz muguras vai, gluži pretēji, ieslīgt gandrīz vai anabiozē.
Noskaidrojās, ka dziļas Austrumu meditācijas laikā galvas smadzenes pārstāj uztvert signālus, kas nāk no maņu orgāniem, tāpēc izzūd robežas sajūta starp ārējo pasauli un iekšējo stāvokli. Cilvēks it kā izgaist un rod vienotības izjūtu ar apkārtējo pasauli.
Arī praktiskajiem eiropiešiem meditācijas laikā novērojama nervu sistēmas signālu bloķēšana, tikai daudz mazākā pakāpē, toties gandrīz vai ar tādu pašu labvēlīgu ietekmi uz organismu:
* ķermenis patērē par 17% mazāk skābekļa (palēninās oksidēšanās–novecošanās process);
* par 3 sitieniem minūtē palēninās sirdsdarbība (atpūta sirds-asinsvadu un citām organisma sistēmām);
* galvas smadzeņu signāli līdzinās tiem, kādi ir pirms aizmigšanas, taču neiestājas miegs, bet gan daudz mierīgāka svētlaimes sajūta;
* pats galvenais – labvēlīgā virzienā mainās cilvēka neapzināto reakciju daba.
Parasti nervu sistēma uz jebkuru kairinājumu reaģē ar tiešu vai slēptu aizsargājošu agresiju (tas, piemēram, izpaužas muskuļu mikrospriedzē vai adrenalīna pieplūdumā asinīs).
Lielās devās “agresijas vielas” ir organismam toksiskas un veicina tā ātrāku nolietošanos. Mūsdienu cilvēks nepārtraukti atrodas dažādu kairinātāju spēcīgās plūsmas ietekmē, bet regulāra meditācija pārskaņo viņa nervu sistēmu neatkarīgi no kairinājumu daudzuma un stipruma, automātiska agresīva reakcija nenotiek pat zemapziņas līmenī.