Reiz kāda meitene dzīvoja mazā, vienkāršā mājā kalna galā. Pieaugdama viņa redzēja, ka pretējā kalna galā bija brīnumaina māja – šai mājai bija zelta logi, zelta durvis. Māja saules gaismā mirdzēja tik brīnišķīgi! Un katru dienu, raudzīdamies uz zeltā mirdzošo māju, meitene domāja, cik gan brīnišķīgi būtu tur dzīvot. Jo meitenes māja taču bija tik vienkārša un niecīga…
Un neskatoties uz to, ka meitene ļoti mīlēja savu ģimeni, vecākus, viņa alka dzīvot zelta mājā, sapņodama par to, cik dzīve ir skaista tajā.
Kad meitene bija pietiekami veca, lai pamestu viena pati māju, viņa lūdza māmiņai atļauju doties uz tuvākajiem pakalniem un ielejām. Pēc ilgas lūgšanās, māte beidzot piekrita, ka meitene tik tiešām drīkst doties. Diena bija bezgala skaista, un meitene zināja, kurp ved viņas ceļš. Pa taciņu gar ieleju, viņa devās taisnā ceļā uz māju ar zelta logiem un durvīm.
Nokļūdama kalna virsotnē, viņa atstāja savu riteni pie koka un devās tālāk pa taciņu, kas veda uz zelta mājiņu. Bet meitene bija šokē, apjauzdama, ka mājas logi nav vis zelta, bet gan stikla, kas atspīdēja saules gaismā. Māja bija pamesta un nolaista. Tā itin nemaz neatgādināja sapņu māju, par kādu meitenīte bija sapņojusi gadiem ilgi.
Skumu pilna, viņa neturpināja savu ceļu uz mājiņu. Meitene sēdās uz riteņa un devās atpakaļ. Braukdama viņa pacēla savu skatu augstāk un šokēta saprata, ka pretējā kalnā ir maza mājiņa, kas laistās zelta krāsās. Šī zelta mājiņa bija viņas māja! Māja, kurā viņa bija dzīvojusi visu savu dzīvi…
Meitene saprata, ka patiesā zelta māja ir tā, kurā viņa bija bijusi visus šos gadus. Viss, par ko viņa bija sapratusi, atradās viņas acu priekšā.