1.CILVĒKI SĀK TEVI UZTVERT KĀ TANTI VAI ONKULI…
Situācija lielveikalā – bērns kā jau bērns, tikai kašķīgāks, staigā pa veikalu un uzvedas skaļi, kaitinoši. Pienāk viņa māte un saka: „Pārstāj! Padomā, ko tante (onkulis) par tevi padomās..” Un tajā brīdi tu sajūti – jā, es esmu pieaudzis. Varbūt pat jau vecs. Kas nebūt tā nav, vienkārši tieši „tantu-onkuļu” faktors liek sajusties citādāk.
2.TU SĀC PRIECĀTIES PAR NOTIKUMIEM, KAS CITOS APSTĀKĻOS NEŠĶISTU NEKAS ĪPAŠS..
Līdz ar „ieiešanu pieaugušo pasaulē”, parādās jauni pienākumi – rēķini, veselības izdevumi, remonti un tā tālāk. Iespējams, ka tavs lielākais sasniegums bija mašīnas remonts, kas 200 eiro vietā izmaksāja 150 – un tā bija īsta laime tev! Ar to es domāju, ka mēs katrs zinām savus mērķus un paveicamo uzdevumu sarakstus, bet ikdienā saskaramies ar neskaitāmi daudz neparedzētām situācijām, gadījumiem. Tad veiksmīga to atrisināšana ir īsts prieks un laime – prieks, kuru tu visticamāk negaidīji no šādām situācijām.
3.SARUNAS, KURĀS TU NEJŪTIES KĀ EKSPERTS, VAI SARUNAS, KURAS TU VISPĀR NESAPROTI..
Vai esi pamanījis, ka vairums „pieaugušo” sarunu sastāv no tēmām, kurās tavas zināšanas ir niecīgas, teju pie nulles? Tu neesi vienīgais, kas tā var justies – ja vien visas sarunas netiek noturētas 17 kaķu starpā, kur tu esi vienīgais cilvēks…
Pieaugot, mēs, protams, katrs sākam mācīties un darīt to, kas mums interesē. Tādēļ arī katrs spējam pārvaldīt kādu konkrētu jomu.
4.TU SĀC TEIKT – MŪSU LAIKĀ TĀ NEBIJA..
Jā, gluži kā tantes uz soliņiem, tu sāc kritizēt katru nākamo paaudzi arvien neobjektīvāk un pamatīgāk. Katra paaudze ir citādāka, tas ir pavisam normāli.
Iespējams, ka tu jau esi ievērojies jauniešos arī zināmus uzvedības modeļus, pazīmes, kas agrāk piemita tev pašam. Tu pie sevis mēdz nodomāt, ka, jā, arī tu to reiz piedzīvoju un arī tu tā juties. Un ar laiku tu sāc saprast, kādēļ pieauguši tavā bērnībā rīkojās tieši tā, kā viņi rīkojās.