Kāpēc mēs bieži vien neļaujam bērnam raudāt? Kāpēc mums nepatīk viņa asaras? Kāpēc tad, kad bērna lūpu kaktiņi raujas raudāšanai, mēs sakām: „Skat, skat, re, tur putniņš aizlidoja!” vai arī „Tu taču esi puika, nevis memmesdēliņš!”. Tā darīdami, mēs cenšamies pārtraukt mūsu iekšējā bērna raudāšanu. Un to mēs darām ne tik ļoti paša bērna labā, bet gan paši savu pašaizsardzības instinktu vārdā. Tādā veidā mēs norobežojamies no savām negatīvajām emocijām, jo tās ir lipīgas. Turklāt, bērna raudāšana mūsos izraisa vainas sajūtu. Šādi darīdami, mēs traucējam bērnam pašam orientēties viņa emocijās, kā arī radām atsvešinātības sajūtu.
Tātad: par to, kādēļ tad bērnībā neizraudātās asaras var sāpēt pat pēc gadu desmitiem? Tās emocijas un tie pārdzīvojumi, kurus mēs apzināmies un pārvaldām, neatstāj negatīvas sekas, tie pāriet ātrāk, nekā tie, kurus cenšamies apslāpēt. Emocijas darbojas pēc svārstību principa – tās iesvārsta visu enerģiju, kas saistās ar kādu konkrētu gadījumu vai notikumu. Un, ja enerģija iesvārstīta, vajag ļaut tai iet savu ceļu, norimt un beigties. Taču, ja svārsts tiek apturēts, mēs uzkrājam šīs emocijas, lai tad, kad būtu pieauguši, izdzīvotu tās līdzīgās situācijās un, gribot negribot, pārdzīvotu par tām atkal un atkal.
Katras negatīvās emocijas pārpalikumam ir savs veids, kā uzkrāties. Arī depresija ir lielā mērā uz iekšu vērstas emocijas, kuras nekad nav pieredzējušas savu saules gaismu. Iracionālas bailes, trauksme, emocionāls apjukums – tas viss rodas arī no tā, ka krājam sevī smagumu, neizraudam vai neizdziedam to (jo kā Imants Ziedonis ir teicis: „Dziedi, pat, ja tevi sit.”)
Visvienkāršākais veids, kādā atbrīvoties no negatīvajām emocijām, ir izraudāties. Ja nu nekādi nespējam raudāt – jāsmejas! Emociju skalā smiekli un asaras ir vienas medaļas divas puses. Vai, ja nevaram ne vienu, ne otru, jāsāk rakstīt. Jāraksta, lai rakstīto sadedzinātu. Turklāt obligāti ir jāizklāsta viss, kas uz sirds. Jāuzraksta, jāizlasa, jāsadedzina.