Vai esiet kādreiz dzirdējuši par „Gnostu”? Vai seno „Gnostiku”, ko bieži vien asociē ar agro Kristietību? Es noteikti zinu, ka esiet dzirdējuši par „Māti Zemi”, kopš mēs visi esam tās iemītnieki un vienmēr esam bijuši. Kā arī noteikti esiet dzirdējuši par „Māti Dabu”, pie kuras nedēļas nogalēs vēršamies, lai atbrīvotu savas domas no ikdienas rutīnas, vai vienkārši izbaudītu mieru un klusumu.
Tieši kādēļ mums ir šī jau tradīcijām apvītā izpratne par to, ka Zeme un daba ir sievišķīga būtne?
Varbūt mēs neizprotam to pilnībā, taču es tā neuzskatu. Es uzskatu, ka mēs vienmēr esam sapratuši.
Jau sen atpakaļ cilvēki apzinājās savas zināšanas, tās bija slepenas zināšanas, ko tad arī nosauca par „Gnostiku”, jeb no Grieķu vārda „Gnost” – „Zināt”.
Lai gan „Gnostiku” bieži vien asociē ar agro Kristietību, tā nav reliģija, bet gan veids, kā uztvert pasauli. Tā ir kā teorija, kas palīdz sasniegt pašizaugsmi un pašattīstību, to savienojot ar pārāku izpratni par realitāti kā tādu.
Kā parasti senajos laikos, šāda veida izpratni nevarēja pilnībā izpaust intelektuāli, to nodeva cilvēks cilvēkam mīta jeb stāsta veidā. Šo stāstu par „slepenajām zināšanām” varēja piedzīvot caur emocijām un sirdi, nevis apjaust ar prātu un sirds ir tieši īstā vieta, kurā šis sievišķais absolūtais simbols sākās.
Mīts par „Svēto Sofiju”
„Gnostiskajā” mītā par to kā pasaule strādā, Sofija, bija gudrības, laimīgas dzīves un gaismas garu sakrālā personifikācija. Viņa dzīvoja saticībā ar savu dvīņu brāli, kurš arī bija gaismas gars un dalīja neierobežotu potenciālu sava tēva spožumā.
Sofija bija radīta ar divām absolūtajām īpatnībām: Klusumu un Dziļumu.
Viņa bija kā apdullusi no mīlestības pret „Radīšanas pirmsākumu”, tādēļ, kad viņa ieraudzīja katru reizi spīguļojošu gaismu tajā, viņa metās tai pakaļ. Viņa ceļoja cauri tumsai un maldīgi sekoja šai jaunajai gaismai, domādama, ka tā ir tikpat varena, kā viņas tēva gaisma. Atspīduma apmuļķota Sofija iegrima tumsā, simbolizējot neizmantoto pasaules potenciālu.
Iesprostota un atšķirta no gaismas un spirituālā piepildījuma, jeb „Gnosta” – absolūtā zināšanu kopuma.