“Filozofijas profesors stāvēja klases priekšā. Uz viņa galda stāvēja dažādi priekšmeti. Sākoties lekcijai, neko nesacīdams, viņš pacēla lielu stikla burku un piepildīja to ar akmeņiem – apmēram 5 centimetru augstumā no burkas apakšas.
Viņš pajautāja saviem studentiem: „Vai burka ir pilna?” Studenti teica, ka burka ir pilna.
To dzirdēdams, profesors paņēma maisiņu ar granti un iebēra to burkā. Viņš viegli pakratīja burku. Grants, kā jau sagaidāms, sabira tukšajās spraugās starp akmeņiem.
Tad viņš atkal pajautāja: „Vai burka ir pilna?” Un studenti atkal piekrita, ka, jā, burka ir pilna.
Tad profesors paņēma smalkās smiltis un arī tās iebēra burkā. Tās aizņēma spraugas starp grants akmentiņiem.
Un tad profesors jau trešo reizi jautāja: „Vai burka ir pilna?” Un studenti jau trešo reizi atbildēja, ka, jā, burka ir pilna.
Profesors iesāka: „Tātad – es gribu, lai jūs apjaušat burku kā savu dzīvi. Akmeņi ir svarīgākais jūsu dzīvēs, piemēram, ģimene, mīļotais cilvēks, veselība, bērni. Vērtības, kuras visi atzīst un uzskata par svarīgām. Grants graudi ir viss tas, kas jums dzīvē arī šķiet svarīgi – darbs, māja, mašīna. Bet smiltis ir viss pārējais – sīkumi un nieki, kas var būt arī svarīgi.”
„Ja jūs burkā pirmās ieberat smiltis, jūs nespējat tajā vairs ievietot akmeņus un grants akmentiņus. Tas pats attiecas uz jūsu dzīvi. Ja jūs tērējat visu savu laiku uz nesvarīgo, jums neatliek laiks un enerģijai, ko veltīt tam, kam ir patiesā vērtība. Pievērsiet uzmanību tam, kas ir kritiski nepieciešams laimes sajūtai dzīvē. Ja jums ir bērni, spēlējieties ar viņiem. Vediet savu partneri dejot – rūpējieties par viņu! Vecāki – veltiet tiem mīlestību un laiku! Vienmēr būs atrodams laiks, lai ietu uz darbu, tīrītu māju, sarūpētu vakaru ar draugiem vai kaut ko salabotu,” uzsvēra profesors.
„Bet rūpējieties par saviem akmeņiem visupirms – tie patiešām ir svarīgi un vērtīgi! Nostādiet savas prioritātes! Viss pārējais – tās ir tikai smiltis!”