Viena no līmeņiem, reliģija liek mums kaut kam ticēt. Un bieži vien cilvēki apgalvo, ka viņi nevar ticēt, pieminēdami visus šausminošos, bet diemžēl patiesos reliģijas nodarījumus pagātnē, kā arī to, ko reliģija turpina darīt arī mūsdienās. Iespējams, ka ticēšana ir visneinteresantākā un vismazāk nepieciešamā reliģijas daļa. Fascinējošs ir viss, kas ir aiz ticības.
Piemēram, tas, cik operatīvi reliģija spēj sakopot cilvēkus vienuviet, lai liktu tiem būt jaukiem vienam pret otru. Vai veids, kādā tā rada kopības sajūtu – sajūtu, kas gan nabagiem, gan bagātiem, gan jauniem, gan veciem liek vienam uz otru paraudzīties kā cilvēkam uz cilvēku.
Reliģija izmanto rituālus, lai norādītu mums uz acīmredzamo. Piemēram, gadalaiku maiņu vai to, ka ir pienācis laiks atcerēties savus priekšgājējus. Vai arī to, ka Mēness ir apbrīnojami skaists. Vari arī tas, cik patiesi lieliski ir tas, ka mums uz galda ir ēdiens, ar ko pabarot visu ģimeni, vai arī, ka mums katram ir iespēja uzsākt savu dzīvi no jauna.
Reliģija zina, mēs neesam tikai intelektuāli cilvēki. Mēs jūtam un esam emocionāli. Tā atgādina, ka skaistums pastāv ne tikai materiālajā pasaulē, bet arī garīgajā. Reliģija izmanto skaistumu, lai norādītu uz garīgo un pārpasaulīgo.
Bet iemesli, kas mums lika izveidot pašu reliģiju meklējami tajā, ka, kā cilvēki, mēs esam vientuļi, iekšēji agresīvi, alkstam pēc skaistuma un mīlas. Mēs gribam dzīvot kaut kam vairāk, nekā tikai pašiem sev.
Mums nepieciešami atgādinājumi, kas mums liktu būt labiem. Vietas, kas atmodinātu mūsu iekšējo vēlmi pēc skaistuma. Mums kā sabiedrībai nepieciešami rituāli, kas mūs savestu kopā.
Izvēle nav starp reliģiju un sekulāro pasauli. Mums jāmācās no reliģijas, lai nodrošinātu ikdienas dzīvi ar tām nepieciešamībām, kas bija cēloņi reliģijas ieviešanas tās pirmsākumos.