“Es vēl biju pavisam mazs bērns, kad dzīvoju kopā ar savu vecāko māsu. Mēs abas dzīvojām pie mātes, kura bija bezdarbniece un alkoholiķe. Mūs tēvs bija pametis. Ikdiena nebija viegla.
Reiz vecmamma, gribēdama palīdzēt mūsu mātei, noorganizēja vasaras nometni man un māsai uz astoņām nedēļām. Vecmamma gribēdama visiem tikai to labāko, pat pierunāja nometnes organizatorus, lai viņi atļauj man piedalīties, padarot mani par jaunāko un arī mazāko bērnu tur. Lieki piebilst, ka mani neaizrāva karstais laiks Virdžīnijas kalnos, kur mani pieskatīja mana astoņus gadus vecā māsa.
Es nepārtraukti iekļuvu nepatikšanās, vai arī strīdos ar vecākajām meitenēm, kuras mani apcēla. Vienā no šiem strīdiem es gandrīz pazaudēju lielāko daļu drēbju, kā arī vienīgo kurpju pāri, precīzāk vienu no tām.
Un tad uzradās viena no laipnākajām personām, kādu es jebkad biju pazinusi: nometnes pavāre.
Es kļuvu nenomierināma, kad man aizliedza piedalīties nometnes aktivitātēs un doties uz ēdnīcu. Viņa bija vienīgā, kas mani pieņēma un saprata. Viņa man atļāva palikt pie viņas līdz nometnes beigām. Tikai pie viņas es jutos tik droši, kā vēl nekad nebiju jutusies.
Es atceros, kā viņa strīdējās ar nometnes direktori, ka man būtu pat labāk, ja es paliktu pie viņas, nevis pie pārējām meitenēm. Kamēr es paliku pie viņas, mēs spēlējām galda spēles un dziedājām līdz es aizmigu. Vienu vakaru, viņas necilajā virtuvītē mēs šķirstījām „Sears” katalogu pie lielas zemeņu saldējuma bļodas un viņa vaicāja, kas man patīk. Es norādīju uz kleitu un mokasīnu pāri.
Pēc nedēļas pa pastu man atnāca tieši tā kleita un Oksfordu pāris, ko viņa noteikti man pasūtīja, jo tās ir daudz praktiskākas par mokasīniem. Šī brīnišķīgā un vienkāršā sieviete savā dāsnumā, iztērējot tik, cik daudz naudas viņai bija, par drēbēm priekš pilnīgi svešas meitenes, mani pārsteidza. Tas bija tik pašaizliedzīgi – nesagaidot neko atpakaļ.
Es atminos, kā es valkāju šo vienīgo kurpju pāri, līdz es tās vairs nevarēju uzvilkt. Kleitu es arī nēsāju līdz tā vairs man nederēja. Kad biju trešajā gadu desmitā, es centos atrast šo sievieti no savas pagātnes, bet nometne bija jau sen beigusi pastāvēt un visi ieraksti nebija saglabāti.
Līdz pat šai dienai, piecdesmit gadus vēlāk, es atminos saldējuma patīkamo garšu. Es atceros, kā mēs kopā dziedājām un smējāmies, kā piemērīju pirmo reizi lavandas krāsas kleitu. Es sajūtu viņas silto, apaļīgo, neaprakstāmo augumu apskaujam mani, negaidot neko atpakaļ. Tieši šajos mirkļos, kad iedomājos par viņu, es cenšos ticēt debesīm, kur es viņu atkal satiktu.
Es gribu viņai pateikties par laipnību un par to, ka viņa izglāba mani. Viņa man parādīja piemēru patiesi padarot mani par labāku cilvēku. Galvenais – es alkstu viņu atkal apskaut un atlīdzināt par šo beznosacījumu mīlestību, ko viņa man sniedza.”