Garu pasaule nav nedz pierādīta, nedz noliegta.
Mēs varam tai ticēt un varam arī neticēt. Bet neskaitāmi cilvēki ir ziņojuši par paranormālu pieredzi. Arī šajā stāstā uzzini kādas meitenes saskarsmi ar viņas mirušo tanti – jeb garu no garu pasaules.
“Pēc pāris dienām viņš man teica: „Es jūtu, man vismaz šķiet, ka jūtu – viņa vairs šeit nav.” Un, jā, tā sajūta tik tiešām bija zudusi.”
„Atceros dienas pēc manas tantes nāves. Mans brālis – mēs abi stāvējām viņas dārzā zem tumši pelēkiem mākoņiem, skumju un dusmu pilni.
Pēc kāda laika mēs nomierinājāmies un sākām runāt par to, ko tālāk darīsim. Mums bija tik daudz kas paveicams – sarīkojamas bēres, saziņa ar juristu, advokātu un tā tālāk.
Un pēkšņi es sajutu kņudošu kutēšanu muguras lejas daļā, kas sākās manā kaklā un lēnām pārņēma visu manu mugurkaulu. Kāds bija aiz manis. Es to skaidri sajutu. Sajūtas bija tik spēcīgas, ka es varēju pagriezties un tur kāds noteikti būtu bijis.
Es devos dārzā. Ar acīm pārskatīju ikvienu stūri tajā, bet neko neredzēju. Mājā mans skaties apstājās pie kāda stūra. Tajā bija kaut kas vai kāds. Ar acīm skaidri gan nevarēju viņu saskatīt, bet es zināju, es tiešām zināju, ka tā ir viņa – mana tante.
Šķita, ka viņa stāvēja aiz stikla durvīm, tā šķietami ārpus apvāršņa. Bet, pat skaidri viņu nesaskatot, es tiešām zināju, ka tā ir viņa.
Vai manī runāja skumjas? Vai to vadīta, es izdomāju tantes klātbūtni? Nē! Pavisam noteikti nē.
Es esmu zaudējusi gan māti, gan tēvu, bet es nekad agrāk nebiju piedzīvojusi ko tādu.
Tajā pašā brīdī mans brālis bija sarunas vidū, bet pēc tās noteica: „Man šķiet, ka viņa vēl joprojām ir šeit.”
Mans brālis ir ļoti izglītots. Viņš netic paranormālajam – spokiem vai pēc-dzīvei, bet pat viņš zināja, juta tantes klātbūtni.
Pēc pāris dienām viņš man teica: „Es jūtu, man vismaz šķiet, ka jūtu – viņa vairs šeit nav.” Un, jā, tā sajūta tik tiešām bija zudusi.”