Tas bija manā priekšā..milzīgs, biedējošs, kaut kas neredzēts

Tas notika pirms septiņiem gadiem.

Bija lietaina novembra diena. Dzīvodama ārpus pilsētas, nomalē, bieži vien devos garās pastaigās pa tuvējo mežu. Tā diena nebija nekāds izņēmums. Pārgājienu zābakus uzvilkusi un laika apstākļiem piemēroti saģērbusies, devos ārā no mājas.

Pēc minūtēm 20 es biju nonākusi pie meža takas. Tā nebija pirmā reize, kad es būtu bijusi tieši šajā meža daļā. Es devos mežā iekšā. Laiks bija lielisks – lielisks priekš manis. Mazliet apmācies, vējains, arī drēgns, bet tieši tāds, kāds man tas patika. Es devos tālāk mežā, apbrīnodama dabu visā tās godībā.

Taču drīz vien man šķita, ka kaut kas ir citādāk, ka kaut kas nav tā, kā tam jābūt. Attālie trokšņi pēkšņi pieklusa. Viss kļuva kluss. Arī vējš vairs nešalkoja koku galotnēs. Man uzmetās šermuļi, jo mežs šķita kā izmirsi.. izmiris minūtes laikā.

Mana elpa kļuva ātrāka. Sirds pukstēja arvien straujāk. Es zināju, kur esmu. Man šķita, ka zināju, tomēr, apskatīdamās apkārt, es biju svešā vietā. Un tieši man priekšā bija tas…

Tas bija milzīgs. Lielāks kā parasts suns. Bet tas nebija suns. Tas varēja būt vilks. Tā acis bija biedējošas – tās gluži vai urbās manī. Un man bija tik ļoti bail. Es gribēju bēgt, bet šķita, ka kājas ir kā dubļos iestigušas. Es nespēju pakustēties.

Mana sirds sistās arvien straujāk un straujāk. Un straujāk. Līdz es vienkārši zaudēju samaņu.

Kad es pamodos, tas bija pazudis. Es dzirdēju vēju koku galotnēs un trokšņus kaut kur tālumā. Es biju uz tās pašas meža takas, kur biju bijusi 100 un vienu reizi. Es biju tieši tajā pašā vietā, kur bija stāvējis tas.. tas zvērs. Bet tagad es šo vietu pazinu. Es zināju, kurp doties un arī manas kājas mani neatturēja.

Drīz vien es nonācu mājās.

Es nezināju, ko domāt. Ko es biju redzējusi? Un vai es vispār to biju redzējusi? Kādēļ viss pēkšņi bija kļuvis tik kluss?

Manā galvā bija neskaitāmi daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nav rodamas.

Šodien ir pagājuši septiņi gadi. Reizēm šķiet, ka tās ir neīstas atmiņas, ka esmu to visu tikai izdomājusi. Bet dziļi sevī es jūtu, ka tā nav. Tas viss notika pa īstam! Es to redzēju un jutu! Bet, pat to visu apzinoties, viens jautājums tik un tā ir neskaidrs..

KAS BIJA TAS, KO ES REDZĒJU?