Baskājaina un mazliet netīra, kāda meitenīte sēdēja ielas malā un vēroja, kā cilvēki nāk un iet. Viņa nerunāja, neizteica ne vārdiņu. Cilvēki gāja viņai garām, bet neviens neapstājās.
Nākamajā dienā, ziņkārības vadīts, es devos uz parku, lai saprastu, vai mazā meitenīte tur vēl būs. Tieši turpat, kur vakar sēdējusi, viņa bija, sēdēdama ar skumjāko skatienu, kādu es jebkad biju redzējis. Tajā dienā es izlēmu, ka darīšu to, ko man jau pirmajā dienā bija jāizdara un pieiešu pie viņas.
Kad sāku tuvoties viņai, pamanīju, ka viņas mugura ir mazliet deformējusies. Es pieņēmu, ka tas arī bija iemesls, kāpēc cilvēki viņai nedevās palīgā. Līdz ar manu tuvošanos, meitenītes skatiens novērsās, gluži kā kaunā, gluži kā bailēs. Es saskatīju viņas muguru skaidrāk – tai bija izveidojies kupris. Es uzsmaidīju, likdams saprast, ka viss kārtībā – mani nolūki nav ļauni. Biju tur, lai palīdzētu, parunātu. Es apsēdos viņai un uzsāku visu ar vienkāršu „Sveiki!”.
Mazā meitenīte šķita šokēta, izdzirdēdama šo vienkāršo „Sveiki!”. Viņa ilgi skatījās manās acīs, it kā cenzdamās izlasīt manas sirds patiesumu. Es uzsmaidīju un viņa uzsmaidīja man atpakaļ.
Mēs runājām, līdz tumsas plīvurs pārklāja parku un visi celiņi bija pilnīgi tukši. Visi bija prom un mēs bijām vieni. Es pajautāju meitenītei, kādēļ viņa ir tik skumja, un viņa teica: „Tādēļ, ka es esmu citādāka…”
Un es nekavējoties teicu: „Tu esi!”
Meitenīte kļuva vēl skumjāka un noteica: „Es zinu.”
„Mazo meitenīt,” es teicu, „Tu man atgādini eņģeli – šķīstu un sirds patiesu!”
Viņa paraudzījās manī un pasmaidīja. Lēnām viņa piecēlās kājās un pajautāja: „Tiešām?”
Es piekrītoši pamāju un noteicu: „Tu esi kā sargeņģelis, kas sūtīts, lai pārraudzītu visus šos cilvēkus, kas tev paiet garām.”
Viņa piekrītoši paskatījās uz mani un pasmaidīja.
Mēs devāmies prom, katrs iedams savu ceļu.
Nākamajā dienā es devos uz parku. Meitenītes turp nebija. Es apjautājos cilvēkiem, kas diendienā bija bijuši parkā, vai tie viņu nav redzējuši. Visi kā viens tie teica, ka meitenīti nav redzējuši, vēl jo vairāk, nekāda meitenīte nekad nav sēdējusi parkā.
Es biju satriekts, jo zināju, ka biju saticis šo jauko, mazo būtni. Es gluži vienkārši nespēju noticēt tam…
Un tajā pat naktī, sapnī es redzēju šo meitenīti. Viņa man teica: „Tu teici, ka esmu kā sargeņģelis, un tu nemaz nekļūdījies. Es esmu tavs sargeņģelis! Kad uzrunāji mani, tu biji sirdī tīrs un nesavtīgs, tu gribēji veikt ko cēlu cita cilvēka labā, un es to novērtēju. Zini, ka sargeņģeļi vienmēr ir tev klāt. Atceries pat labo un šķīsto pasaulē un atceries, ka tavi eņģeļi tevi allaž novēro.”