Medicīnas zinātņu kandidāts, terapeits, fiziologs, iridologs, Senās Indijas un Austrumu medicīnas pētnieks Vladimirs Konovalovs savā grāmatā Pavisam cita medicīna cita starpā raksta, ka senās medicīnas metodes ļauj atklāt un novērst lielu skaitu organismā slēpto traucējumu, kas ir daudz smalkāki par pašu slimību. Mūsdienu oficiālā medicīna to praktiski nespēj izdarīt.
Kas tās par metodēm, kas dod iespēju veikt daudz smalkāku diagnostikas izmeklēšanu, nekā tas tiek darīts klīnikās? Pie tādām pieder astroloģiskā, pulsa, valodas, akupunktūras un iridodiagnostika, konstitucionālā (konkrēti, ājurvēdiskā), homeopātiskā, fizioloģiskā un bioenerģētiskā diagnostika, tāpat arī diagnostika pēc kāju pēdām un roku delnām, diagnostika pēc dzimumzīmītēm un atsevišķu ķermeņu daļu uzbūves, psiho- un psihosomatiskā diagnostika, arī virkne mūsdienu ar dažādiem aparātiem veiktās metodes dod smalku, taču visā pilnībā neizmantotu informāciju.
Neizmantotu tāpēc, ka šaurās specializācijas (arī šauri specializētās domāšanas) dēļ tā vienkārši netiek ņemta vērā. Izeja no šīs situācijas ir tikai viena, un tā ir integrācija: apvienot visu labāko, ko slimību diagnosticēšanā un ārstēšanā pasaule atklājusi kopš seniem laikiem līdz pat mūsdienām, ar to saprotot ne tikai metodes un līdzekļus, bet arī ārsta domāšanas principus.
Diemžēl daudzas metodes, kuras ar panākumiem izmantoja senie vai austrumtautu dziednieki, mūsdienu modernā medicīna ierindojusi tādā kā eksotikas grupā un iesaka (ja vispār iesaka) tikai kā papildinājumu “oficiālajām” ārstēšanas metodēm.
Piemēram, manuālā terapija, refleksoterapija vai adatu terapija. Daļa tās jauc ar banālu masāžu, bet daļa – uztver ar lielu neuzticību, jo uzskata par apšaubāmiem ārstniecības veidiem. Patiesībā manuālās terapijas speciālisti iedarbojas uz kauliem, mugurkaulu un locītavām, bet parastā masāža – uz mīkstajiem audiem: ādu un muskuļiem. Savukārt refleksoterapeitu uzmanības lokā ir organisma bioloģiski aktīvie punkti.
Par manuālās terapijas nepieciešamību liecina dažādi traucējumi mugurkaula darbībā, kas nereti izraisa sarežģījumus arī citos orgānos. Viss organisms ir vienota biosistēma, un mugurkauls ir saistīts ar visiem iekšējiem orgāniem. Tieši tāpēc iekšējo orgānu nobīdes izsauc dažādas izmaiņas mugurkaulā, to skaitā deformāciju. Iztaisnojot mugurkaulu, vienlaikus notiek iedarbība uz iekšējiem orgāniem, lai tos savestu kārtībā.
Nekļūdīgu diagnozi pēc acs varavīksnenes prata noteikt jau tālās senatnes dziednieki. Šīs metodes nosaukums – iridodiagnostika – cēlies no antīkās rīta ausmas dievietes Irīdas vārda, kura, kā vēsta mīti, iekrāsoja debesjumu visādās krāsās. Metodes būtība ir tā, ka organisma iekšējo orgānu projekcija redzama ārējā apvalkā, un, ja šo projekciju iemācās atšifrēt, var ne tikai pateikt, kas cilvēkam kaiš, bet arī kāda kaite viņam draud nākotnē. Pēc iridodiagnostiķu atzinuma, pēc varavīksnenes var uzzināt pat to, ar kādām kaitēm slimojuši cilvēka senči līdz ceturtajai paaudzei un ar kādām slimībām var saslimt nākamās četras paaudzes.
Ir pamats uzskatīt, ka noteikt diagnozi pēc acīm cilvēki pratuši jau pirms divarpus tūkstošiem gadu. Neapstrīdams pierādījums tam ir Gizā veiktos izrakumos atrastie papirusi, kas bija rakstīti ar Ēģiptes faraona Tutanhamona galma priestera roku un saturēja sīku minētās metodes aprakstu. Līdzās gulēja arī vara plāksnītes ar krāsainiem faraona acu attēliem. Iespējams, ka to iegūšanai tika izmantota kāda speciāla (fotoaparātam līdzīga) ierīce. Visticamāk, vēlāk šī tehnoloģija, tāpat kā daudz citi Senās Ēģiptes zinātniski tehniskā progresa sasniegumi tika pazaudēti.
Metodes precizitāte ir ļoti augsta: iridodiagnostiķu noteiktās diagnozes ar klīniskajām vidēji sakrīt par 80% (salīdzinājumam: vidējā sakritība ar rentgenu vai izmeklēšanu ar ultraskaņu ir 60%).
Joga un meditatīvās tehnikas, tādas, kā, piemēram, cigun, paredzētas organisma un garīgās sfēras atveseļošanai. Parasti tie ir kompleksi pasākumi, kas apvieno elpošanas, fiziskos un psiholoģiskos vingrojumus un kuru mērķis ir sasniegt iekšēju gara un ķermeņa harmoniju. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēki, kas nodarbojušies ar meditāciju, atveseļojušies no visnotaļ nopietnām slimībām bez ārstu iejaukšanās.