„Kādu dienu vecais ēzelis iekrita piemājas akā. Vīrs dzirdēja ēzeli lūdzamies vai raudam – lai vai ko ēzeļi darītu, kad tie ir iekrituši akā.
Pēc kāda brīža, izvērtēdams situāciju, vecais vīrs nolēma, ka nedz ēzelis, nedz aka nav tā vērta, lai vīra spēki tiktu tērēti glābšanas misijā. Tā vietā, lai glābtu nelaimīgo lopiņu, vīrs sasauca kaimiņus un lūdza to palīdzību akas aizbēršanā. Vīrs domāja, ka šis ir labākais un vienkāršākais veida, kādā pārstāt ēzeļa ciešanas.
Protams, vecais ēzelis bija histērijā. Katra smilšu un akmeņu čupa, ko vīrs un viņa kaimiņi izraka, nonāca uz ēzeļa muguras. Pēkšņi ēzelis saprata, ka vienīgais veids, kā viņš var izdzīvot, ir tas, ja viņš no savas muguras nokratīs katru smilšu čupu un akmeņu kaudzi, lai uz tiem pakāptos pēc tam tuvāk virszemei.
Tā viņš darīja ik pēc katra metiena no virszemes. „Nokrati tos un pakāpies uz tiem, nokrati tos un pakāpies uz tiem,” ēzelis atkal un atkal atkārtoja sev. Neatkarīgi no tā, cik sāpīgi un smagi bija akmeņi vai zeme, ēzelis cīnījās ar paniku un bailēm sevī, tikai lai izdzīvotu, tikai lai nonāktu virszemē. „Nokrati tos un pakāpies uz tiem, nokrati tos uz pakāpies uz tiem,” ēzelis turpināja sev atgādināt.
Nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz ēzelis, pārguris, traumēts un bezspēcīgs, triumfēdams izkāpa no akas, pārkāpdams tās sienām.
Tas, kam bija jāaprok ēzeli, izglāba viņu! Un viss tikai tādēļ, ka viņš atrada sevī spēku un vēlmi izrāpties no akas, lai dzīvotu tālāk. Viņš bija gatavs ciest sāpes un pārvarēt sevi.”
UN TĀDA IR DZĪVE! Ja mēs vēršamies pret savām problēmām un atbildam tām pozitīvi, atsakoties no iespējas padoties, sevis žēlošanas un nožēlas, mēs sniedzam sev iespēju dzīvot!