Visu mūžu viņu saukuši par resnu, bet tagad viņa beidzot sāk sevi iemīlēt

„Mūsdienu sabiedrībā uzsvars tiek likts uz ārējo skaistumu, reālais skaistums bieži vien nesaņem godu un slavu, ko tas ir pelnījis. Ir skaistums, kas ir neaizvietojams un unikāls, tāds, kas baro mūsu dvēseli un garīgi bagātina.

Personīgi, es pavadu lielu daļu sava laika, pārmetot sev par manu ķermeni, to, kā es izskatos vai esmu izskatījusies kādā konkrētā laika posmā. Un šo procesu visvairāk ir provocējis tas, ka es esmu ticējusi komentāriem un sabiedrības idejām jau kopš bērnības. Iespējams, ka pat kaut kādā apjomā es nekad neesmu sevi mīlējusi tā, kā man tas būtu jādara.

Negatīvie komentāri, kurus saņēmu bērnībā, ir dziļi jo dziļi palikuši manī arī šodien. To dēļ (un arī sevis dēļ, protams) es uzsāku ceļu, kas bija pilns naida (pret mani pašu), nespējas sevi pieņemt, pašapziņas trūkuma un mīlestības trūkuma.

Šis ceļš man nekad tā īsti arī nav ļāvis saprast, kas es esmu.

Bet no otras puses skatoties, šis nepatīkamais ceļš mani piespieda apzināties sevi, iemīlēt (kaut kādā pakāpē) un novērtēt. Nē, es nesaku, ka tā pēkšņi es pārgāju no sevis ienīšanas uz mīlēšanu. Šīs divas komponentes manī ir gājušas roku rokās. Gluži kā šūpoles, tās šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

Iespējams, ka šobrīd es sākusi nosliekties uz to labo pusi – to, kurā es sevi mīlu, novērtēju un tā tālāk. Jo nu tā vienkārši vajag. Esmu iepazinusies ar citu cilvēku stāstiem par sevis mīlēšanu un ienīšanu. Un es apzinos, ka dzīve ir daudz labāk un patīkamāka tad, kad tajā dzīvo pārliecinātu un sevi mīloši cilvēki. Es to zinu, bet saprašana ar visu ķermeni un prātu prasa laiku. Un daudz…

Ar šo ziņu es gribu dalīties ar jums. Ne jau sūdzēties vai paraudāt uz virtuālā pleca, nē, tas it nemaz tā nav. Es gribu teikt, ka uz pasaules ir simts un viens (un vēl) cilvēks, kurš cīnās ar pašapziņas trūkumiem. Cilvēks, kas gadiem ilgi nesis sev līdzi sāpīgas replikas par savu ķermeni, izskatu vai darbībām.

Šie cilvēki ir uz ceļa, lai pieņemtu sevi. Iemīlētu un novērtētu. Un vairums no viņiem arī ir izjūt progresu – lēnu, iespējams pat sāpīgu, bet progresu. Un tas ir labi.

Tādēļ mana ziņa jums – apzinieties savus trūkumus un pieņemiet tos.

Viss nāks un pāries un vienu dienu jūs mīlēsiet sevi no visas sirds.”