1.Slinkums, vājums, bezrūpība
Šīs trīs īpašības var pilnībā apturēt mūsu progresu un iedvesmot padoties, atslābināties un domāt tikai par savu egoistisko „Es”, nevienam pilnībā nepalīdzēt. Ja mēs padodamies šīm vājumam, tas var iznīcināt mūsu iedvesmu un izdomu. Dienas beigās pašiem attopoties sēžot uz dīvāna, skatoties televīiju jau pusi dienas un vienkārši izgāžoties kaut kā sasniegšanā.
Bezrūpība šajā gadījumā ir kā garnējums kūkai, kas momentā, kad mums negribas neko darīt, palīdz ar to samierināties. Pateicoties bezrūpībai, cilvēkam vienkārši ir vienalga par to, kas notiek. Bezrūpība ir galvenā lieta, ar ko jācīnās uzreiz, kad tā sāk parādīties, jo tā tikai un vienīgi palīdz citām sliktajām īpašībām. Kad pazudīs bezrūpība un jūs pašus sāks interesēt, kas ar jums notiek, tad jau var kvalitatīvi sākt strādāt pie sava iekšējā „Es” veidošanas.
2.Sarežģītums uztverē pret izaugsmi
Bieži esam dzirdējuši no dažādiem garīgiem avotiem, ka esam bezgalīgi, ka mūsos esošā mīlestība var tikt izmantota grūtos momentos, lai tiktu tiem pāri. Šādi padomi iekļauj dažādus paņēmienus, kā meditāciju vai lūgšanu, taču mēs ļoti viegli varam tiem nepakļauties un nodarīt sev lielu ļaunumu, pārliecinot sevi, ka tas ir grūti un, iespējams, arī nestrādā, jo “tas jau ir tik „novazāts” padoms, ko var izlasīt visur”.
Ja mēs paši sevi pārliecināsim, ka tas nestrādā, tad mēs nekad arī to nepamēģināsim un nekas nemainīsies līdz brīdim, kad atkal atgūsim motivāciju (kā mēs visi zinām: tas pats no sevis nenotiek). Ja mēs tos (pašattīstības paņēmienus) neatliekam malā, mēs jau esam galvas tiesu priekšā tiem, kas vēl tikai meklē motivāciju.
Vienīgā reize, kad mēs izgāžamies, ir tā, kurā mēs ļaujam sev padoties. Neviens nav neveiksminieks, kamēr viņš pats sevi par tādu neuzskata un neļauj sev par tādu kļūt. Ja patiešām es nolēmis pacelt savu pašapziņu un gribasspēku, tev jāapjauš to nozīme un jāatsakās padoties.
3.Aizmiršana par mīlestību
Mīlestība dod iedvesmu turpināt – doties cauri stresa un rūpju pilnajai ikdienai. Tādēļ mēs jūtamies tik ļoti tukši, kad mums trūkst mīlestības. Iespējams, tieši tā ir lielākā kļūda, ko varam pieļaut: atļaut mīlestībai izdzist. Emocionālais ceļojums, kad esam mīlestības apvīti, ir baudāms, pat ja mēs vēl neapjaušam sevi pilnībā, vai neesam par sevi tik pārliecināti. Mēs vienmēr gūstam iedvesmu no mīļotā cilvēka, un tas ir pats svarīgākais. Kad mēs būsim ceļa galā, mēs sapratīsim, ka tieši mīlestība mums palīdzēja sasniegt garīgo piepildījumu.