Bieži vien, jautājot par „laimi”, īstenībā tiek domāta „jēga”. Laime var būt jēgas aizstājjēdziens. Jautājums par jēgu ir jautājums, kas arvien vairāk nodarbina moderno cilvēku. Tomēr daudzi dod priekšroku runām par laimi, jo tas ir vārds, kas ir visu mutēs un ikvienam šķiet saprotams – pat labi saprotams. Turpretī jēga nešķiet tik tverama, pats jautājums par to vien daudziem cilvēkiem uzdzen bailes, jo viņi apjauš bezdibeņus, kas šādi varētu atklāties. Spiedīgo tiekšanos pēc laimes var uzskatīt par zīmi izmisumam, ko izraisa jēgas trūkums. Cilvēkiem modernajā sabiedrībā trūkst jēgas visās dzīves jomās un visos hierarhijas līmeņos: darba jēga, paša dzīves jēga, vispār – dzīves kā tādas jēga!
Bet kas ir jēga? Par to, ka kaut kam ir jēga, vienmēr tiek runāts tad, ja kļūst redzamas kopsakarības, proti, ja atsevišķas lietas, cilvēki, gadījumi, pieredzējumi ir nevis izolēti, bet kaut kādā veidā saistīti. Līdz ar to var teikt: jēga ir kopsakarība, savukārt bezjēdzība ir kopsakarību trūkums. Tas attiecas jau uz vienkāršo teikumu: ja vārdu izkārtojumā ir saskatāma kopsakarība, tiek formulēts izteikums, teikumam ir jēga. Savukārt, ja situācija ir pretēja, varam runāt par murmulēšanu. Gluži tas pats, kas attiecas uz teikumu virkni, attiecas arī uz dzīvi.
Jebkuras attiecības, kuras cilvēki savstarpēji izveido un kuras nodrošina spēcīgu viņu kopsakarību, viņi – attiecībās iesaistīties – nodrošina ar jēgu. Savukārt, ja cilvēki rīkojas nesaskaņoti un līdz ar to – bez kādas kopsakarības, tas var tikt uztverts kā kaut kas bezjēdzīgs.
Jēdziens „nav jēgas” nenozīmē, ka vispār tās nav. Varbūt tā tikai šķiet. Bet, ja jēgu var pieredzēt, tad tai seko laime, jēgas pilnības pieredzēšana galvenokārt arī balstās uz laimes. Kopsakarības, kuras patība redz un kurās varbūt pati ir arī iekļauta, gādā par saskaņotības laimi.
Līdz ar to vissvarīgākais dzīvē ir jēga, visos iespējamos līmeņos: jutekliskā pilnībā, jūtu pilnībā, domāšanas pilnībā, metafiziskajā – visos jēgas līmeņos, nevienu pašu neizlaižot.