Skelets skapī nav tikai izteiciens. Ar ko draud nepatīkamu atmiņu apspiešana?

atminas2

Kāpēc daļa dzīves notikumu atmiņā saglabājas ilgus gadus, bet daļa aizmirstas jau pēc neilga laika? Kāpēc daļa atmiņu silda sirdi un palīdz grūtos brīžos, bet no citām nav iespējams atbrīvoties, lai kā arī gribētos? Tās atgriežas atkal un atkal: kā nakts murgi, uzmācīgas domas vai pat halucinācijas…

Kamēr mēs ar liekulīgu klusēšanu apejam satraucošās epizodes, psihe tās rūpīgi un paklausīgi uzkrāj un uzglabā zemapziņā. Tieši no turienes – no šīs neredzamās krātuves – tās saindē organismu, negatīvi iedarbojoties uz sirdi, kuņģi, aknām, imūnsistēmu…

Patiešām, sliktās atmiņas ir vislipīgākās. Bieži vien pat mūža otrajā pusē cilvēks nespēj aizmirst bērnībā vai agrā jaunībā piedzīvotus aizvainojumus: to, kā visas klases priekšā tika kaunināts par sliktām atzīmēm, kā smējās “tā meitene ar bizītēm”, izdzirdot kautros simpātijas apliecinājumus… Lai cik veiksmīga izveidojās mūsu dzīve brieduma gados, lai kādus panākumus esam guvuši savā profesijā, lai cik puišiem un meitenēm lauztas sirdis, nekas nespēj izdzēst šo “kaunu” no mūsu atmiņas “cietā diska”. Kāpēc?

Lai lasītu tālāk, šķir otru lapu!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru