Zinātnieki jau sen strīdas par cēloņiem, kas liek atmiņai ar šādu atlasi attiekties pret dzīvē piedzīvotām situācijām. Jaunākie pētījumi liecina, ka negatīvā pieredze, ko cilvēks pārdzīvojis bērnībā, atmiņā iegulst īpaši dziļi. Šīs atmiņas tiek uzglabātas zem zīmoga “pats svarīgākais”. Bet tas, kas ar cilvēku notiek mūža vidū, tikai ar retiem izņēmumiem nonāk šajā pašā “atvilktnē”. Pēc psihologu domām, atmiņas tehniskais uzdevums ir nevis pasargāt no pagātnes, bet “apbruņot” cilvēku nākotnei. Lai cik skumji tas arī šķiet, bet dzīves laimīgajiem brīžiem atmiņa nevelta šādu pastiprinātu uzmanību, jo saskarties ar kaut ko patīkamu vēlreiz nav bīstami.
“Dvēselei ir jāstrādā…”
Ikviens piekritīs, ka laiks, kas pavadīts jaukā sabiedrībā un interesantā ceļojumā, aizskrien kā viena diena, bet viena nedēļa, aizvadīta četrās sienās mājās, šķiet bezgalīgi gara. Bet, ja šī nedēļa pagājusi ģimenes ķildās vai, vēl ļaunāk, kārtojot laulības šķiršanu un pārbraucot uz dzīvi pie mammas, atmiņas par šīm dienām vēl ilgi spiedīs kā smags akmens, un jebkuri centieni to visu aizmirst sabruks kā kāršu namiņš.
Ir zinātnieki, kur nepiekrīt, ka cilvēkiem vajadzētu aizmirst slikto, jo dzīvē, lai tā nešķistu kā viens vienīgs rožu dārzs un ar skaidru prātu un paškritiski varētu raudzīties uz lietām un situācijām, vajadzīga arī zināma daļa negatīvo emociju. Daudzi psihologi uzskata, ka atcerēties pašus traģiskākos dzīves notikumus, padomāt par tiem, dot savu vērtējumu, iespējams, pat visās detaļās aprakstīt dienasgrāmatā – psihei ir ārkārtīgi noderīgi. Te vietā atcerēties: viss, kas nospiež dvēseli, dod stimulu jaunradei. To teicis Gēte, Hemingvejs, atzinuši daudzi citi slaveni rakstnieki un mākslinieki. Tas, protams, nenozīmē, ka katram jākļūst par gleznotāju vai dzejnieku, taču atbrīvošanās no smagajām atmiņām caur atgriešanos pie tām un apzināšanos arī ir sava veida jaunrade, vismaz noderīgs darbs dvēselei.
Kā palīdzēt?
Var, protams, lietot zāles, to skaitā arī antidepresantus vai preparātus, kas mazina trauksmi un spriedzi, taču patiesībā tie novērš tikai simptomus un nekādi neietekmē atmiņu. Toties noteikti ir vērts parunāt ar speciālistu – Kaut vai tādēcļ, lai piemeklētu vienu no tālāk minētajām metodēm – to, kas katram konkrētam cilvēkam būs vispiemērotākā.
Ekspozicionālā terapija Šīs metodes būtība ir tāda, lai pakāpeniski, speciālista uzraudzībā, saskartos ar to, kas atgādina pārdzīvoto psiholoģisko traumu. Rezultātā cilvēks pamazām atbrīvojas no trauksmes, ko izraisa šīs atmiņas.
Stresa regulēšana Šajā gadījumā cilvēks apgūst relaksācijas iemaņas un prasmi pārvaldīt savas emocijas. Šī metode dod iespēju justies droši ikreiz, kad atgriežas atmiņas par notikušo.
Kognitīvā terapija (apzināšanās) Psihoterapeits palīdz pacientam atbrīvoties no nepatiesas pārliecības, piemēram, ka visā toreiz notikušajā ir arī daļa viņa vainas. Pakāpeniski cilvēks notikumu sāk pārvērtēt, tā mainot arī savu attieksmi.
Artterapija Metodes jēga ir likt cilvēkam uz dzīvē piedzīvotajām krīzēm paraudzīties citām acīm. Dienasgrāmatas rakstīšana, zīmēšana, īsu stāstiņu sacerēšana – tas viss palīdz pārvērtēt pārdzīvoto un atrast iekšējos spēkus šo atmiņu pārvarēšanai.
Ja ļaujas pašplūsmai…
Jebkuras atmiņas par kaut ko sliktu – tuvu cilvēku zaudējumu, slimību, nedalītu mīlestību, ģimenes drāmu – ķermeņa iekšienē izraisa nervozas vibrācijas, it kā visi šie smagie brīži būtu atkal atgriezušies. Mēs gluži kā uztvērējs noskaņojam sevi uz “sliktās enerģijas” viļņa. Piedevām mēs kļūstam atvērti jebkurai citai negatīvai enerģijai, kas izplatās šajā pašā frekvencē, rezultātā arī veidojas nepārtrauktā nomāktība. Kas notiek, ja tas viss turpinās gadiem ilgi? Nav jābūt izcilam speciālistam, lai saprastu, ka tā ir labvēlīgākā augsne jebkurai slimībai.
Novērots – parasti cilvēki visvairāk baidās, ka no apziņas vistālākajiem un tumšākajiem stūrīšiem izpeldēs cilvēki, kuriem ir pamats mums kaut ko pārmest. Taču, ja mēs ar reizi un uz visiem laikiem atzīstam, ka mūsu kādreizējā rīcība bijusi nosodāma, piedosim sev (un arī saviem tuvākajiem) kļūdas, jo cilvēki jau nav eņģeļi. Tad biedējošie rēgi no atmiņas tumšajiem pagrabiem vairs neko nevarēs mums padarīt un vienkārši izgaisīs.
Cilvēka atmiņa ir liela mīkla – lieta “pati par sevi un pati sevī”. Uzskata, ka bērnam spējas atcerēties veidojas 3–4 gadu vecumā, tāpēc vecākiem ļoti jācenšas, lai bērnības atmiņas viņu atvases dzīvē nekad nemocītu.
Iespējams, vispārzināmā frāze “laiks ārstē” drīz zaudēs savu aktualitāti, jo no nepatīkamām atmiņām cilvēkus atbrīvos speciālas zāles. Hārvarda, Kanādas, Francijas un Izraēlas universitāšu labākie prāti jau kuro gadu strādā pie kopīga projekta, lai radītu “aizmirstības preparātu”. Ja viņu eksperimenti noritēs sekmīgi, jau drīzā nākotnē miljoniem cilvēku, kas cieš no smagām un nepatīkamām atmiņām, to varēs iegādāties aptiekā.
Pārbaudiet sevi!
1. Vai ir kādi notikumi un cilvēki, no kuru pieminēšanas cenšaties izvairīties?
2. Vai tālā pagātnē bijuši notikumi, kurus detaļās negribas atcerēties pat vienatnē?
3. Vai jūtat atsvešinātību no cilvēkiem, kuri bijuši jums nepatīkamu notikumu liecinieki?
Ja uz šiem jautājumiem atbildējāt apstiprinoši, tas nozīmē, ka jūsu psihe atrodas nepārtrauktā “kaujas gatavībā”.
* Ar ko tas draud?
* Ar bezmiegu, grūtībām aizmigt vai agru pamošanos.
* Nepārtrauktu uzbudinātību vai dusmu lēkmēm.
* Nespēju koncentrēties.
* Nepārejošu trauksmes sajūtu, kad šķiet, ka kuru katru brīdi var notikt kaut kas slikts.