Tiesa atbilstoši tiesu praksei nosaka apdrošināšanas atlīdzības apmēru lietā par ceļu satiksmes negadījumā zaudēto sievu un bērnu

Senāta Civillietu departaments 31.janvārī, izskatot Lietuvas uzņēmuma „Gjensidige Akcine draudimo bendrove” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, grozīja apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par piedzītās summas apmēru par nodarīto morālo kaitējumu saistībā ar sievas un bērna zaudējumu satiksmes negadījumā, kad SIA “Rīgas satiksme” trolejbuss uzbrauca abām gājējām uz gājēju pārejas 2014.gada maijā.

Augstākā tiesa spriedumā norāda uz apelācijas instances tiesas sprieduma nepilnību, ievērojami pārsniedzot citās, faktisko apstākļu ziņā salīdzināmās lietās piespriestās summas. Ievērojot procesuālās ekonomijas principu un pamatojoties uz Civilprocesa likumā noteikto, Senāts nolēma norādītās nepilnības, kuras apelācijas instances tiesa pieļāvusi atlīdzības apmēra noteikšanā, novērst, šajā daļā grozot Rīgas apgabaltiesas spriedumu un piedzenot par labu prasītājam 60 000 euro atlīdzību. Senāta spriedums nav pārsūdzams.

Senāts spriedumā norāda, ka atbilstoši Civillikuma 1635.panta trešajai daļai gadījumos, kad dzīvība zaudēta noziedzīga nodarījuma rezultātā, morālais kaitējums ir prezumējams un nav jāpierāda. Prasītāja morālās ciešanas, vienā negadījumā zaudējot laulāto un bērnu, konkrētajos apstākļos nav apšaubāms. Turklāt jāņem vērā, ka atjaunot iepriekšējo stāvokli, kāds tas bija pirms negadījuma, nav iespējams, un jebkāda mantiskā kompensācija var pildīt tikai palīglīdzekļa funkciju prasītāja garīgā līdzsvara atjaunošanai.

Spriedumā analizējot tiesu prakses piemērus, Senāts konstatē, ka morālā kaitējuma kompensācija personām sakarā ar tuvinieku nāvi noteikta 28 457,44 euro (20 000 Ls) robežās. Senātam nav pamata apšaubīt apelācijas instances tiesas secinājumu, ka prasītājs ir pārdzīvojis lielu traģēdiju, vienā negadījumā zaudējot ģimeni – sievu un bērnu. Tomēr arī šādā gadījumā tiesas pienākums ir spriedumu pamatot ar racionāliem juridiskiem apsvērumiem.

Senāts pilnībā uztur tiesu prakses piemēros pausto atziņu, ka katrā gadījumā kompensācijas apmērs nemantiskā kaitējuma nodarīšanas gadījumā ir nosakāms individuāli. Vienlaikus, Senāta ieskatā, šie tiesu prakses piemēri faktisko apstākļu ziņā ir pietiekami līdzīgi apspriežamajā lietā esošajam gadījumam, lai vienlīdzības principa ievērošanas un vienlīdzīgas tiesu prakses nodrošināšanas nolūkā tos izmantotu salīdzināšanai no pārdzīvoto morālo ciešanu viedokļa.

Ņemot vērā minēto, Senāts noteica 60 000 euro piedzenamās apdrošināšanas summu (par katru personu 30 000 euro).

Prasītājs 2015.gada maijā cēla prasību pret Lietuvas uzņēmumu „Gjensidige Akcine draudimo bendrove” (pirms puses procesuālo tiesību pārņemšanas – apdrošināšanas AS “Gjensidige Baltic”) ar trešajām personām Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” un Latvijas Republiku Ministru kabineta personā par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, kurā lūdza piedzīt no atbildētājas apdrošināšanas atlīdzību 4 999 700 euro un tiesāšanās izdevumus.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 2.jūnija un Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 22. novembra spriedumu prasība apmierināta daļēji un par labu prasītājam piedzīta 100 000 euro atlīdzība. Kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedza Lietuvas uzņēmums „Gjensidige Akcine draudimo bendrove” (Lieta SKC-23/2019; C30430715).

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru