…Kad tā beidzot tika izņemta, zinātnieki nolēma visādam gadījumam pārbaudīt ūdeni, taču ķīmiskās analīzes liecināja, ka ūdens ir absolūti tīrs, indes noplūde nav notikusi. Taču pētnieki, nosprieduši, ka dubults neplīst, nolēma ūdeni pārbaudīt vēlreiz un ar to padzirdīja laboratorijas žurkas. Un notika negaidītais – tās visas nobeidzās.
Kaut kādā neizskaidrojamā veidā ūdens bija iegaumējis informāciju par indi un kļuvis nāvējoši bīstams. To, kā tas notiek, izdevās atklāt pazīstamajam krievu zinātniekam ūdens pētniekam Staņislavam Zeņinam. Viņš pierādīja, ka tieši no 912 molekulām sastāvošie leduskristāliņi ir informācijas uzglabāšanas šūnas.
Saskaņā ar šo Zeņina atklājumu “ķīmiski tīrā ūdenī informāciju saturošās šūnas haotiski slīd cita citai garām, bet, kolīdz ūdenī nonāk kādas svešas vielas molekulas, šīs svešinieces tūlīt pat kaut kādā veidā organizē ap sevi tuvāk esošās informāciju saturošās šūnas, bet tās savukārt – tālākās. Tādā veidā ūdens atspoguļo izšķīdinātās vielas “portretu” un “ieraksta” sevī visu saņemto informāciju. Pat ja šķīduma koncentrācija ir tuvu nullei, ūdens tik un tā iegaumē, kas tajā bijis izšķīdināts”.