„Reiz dzīvoja puisis, kurš neprātīgi mīlēja savu mūža sievieti. Šis pats romantiskais puisis reiz uzlocīja 1000 papīra dzērvītes kā dāvanu savai mīļotajai.
Tajā laikā viņš vēl bija vienkāršs ierindas strādnieks, kura nākotne nešķita pati spožākā. Bet spītējot tam, viņi abi kopā bija ļoti laimīgi. Līdz kādai dienai, kad meitene pateica puisim, ka viņa dodas uz Parīzi un neplāno atgriešanos pie puiša. Viņa arī teica, ka neredz viņus abus esam kopā nākotnē, tādēļ laicīgi attiecības jāpārtrauc.
Puiša sirds bija salauzta. Protams, viņš vēlējās būt ar meiteni, bet viņš bija ar mieru atkāpties, ļaut viņai baudīt dzīvi vienatnē, ja tas bija tas, ko viņa patiesi gribēja.
Bet ar laiku puisis atguva pārliecību par sevi. Viņš strādāja smagi – dienu un nakti, noslogodams sevi tik ļoti, cik vien tas bija iespējams, lai nedomātu par mīļoto, kas viņu pametusi.
Pēc ilga laika, strādājot smagi, viņa darbs tika atalgots. Puisis nodibināja pats savu uzņēmumu..
Tu nekad nezaudēsi, ja turpināsi mēģināt…
Kādā lietainā dienā puisis, braukdams savā dārgajā, izsmalcinātajā mašīnā, viņā pamanīja kādu vecāka gadu gājuma pāri, kas gāja viens otram blakus zem nelielā lietussarga. Drīz vien viņš saprata, ka tie ir viņa mīļotās vecāki.
Emocijas viņā atkal sāka „vārīties”. Viņš lēnām brauca garām vecajam pārim, cerēdams, ka viņi pamanīs puisis viņa dārgajā mašīnā. Viņš gribēja paradīt, ka vairs nav tas pats puisis, kuru tik bezsirdīgi varēja pamest, ka tagad viņš ir veiksminieks, no kura meitene nekad nebūtu aizgājusi!
Turpinādams sekot viņiem, puisis izbrīnīts pamanīja, ka vecais pāris dodas uz kapsētu. Viņš nolēma doties pie pāra, tādēļ sekoja viņiem kapsētā. Bet drīz viņu pārņēma šoks. Pāris atradās pie kapu plāksnītes, kurā skaidri jo skaidri bija iegravēts viņa mīļotās vārds.
Puisis jautāja pārim: „Kā tas notika?”
„Viņa nedevās uz Franciju. Viņa bija smagi slima – viņai bija vēzis. Viņa allaž ticēja, ka tu dzīvē sasniegsi daudz, bet ne jau tad, kad tev blakus būtu kāds, par kuru rūpēties diendienā. Tādēļ viņa izlēma no tevis aiziet. Ne jau tādēļ, ka viņa tevi nemīlēja, bet tādēļ, ka negribēja sāpināt,” teica meitenes vecāki.
Kad esi mīlējis, tu nekad nevari pārstāt mīlēt. Tavs prāts var censties paslēpties, bet ne sirds. Tā nespēj pārtraukt mīlēt.
Pār puiša vaigiem ritēja asaras.
Jo briesmīgākā sajūta ir tā, kurā tu mīli, bet nevari būt kopā ar savu mīļoto.
„Viņas istabā vēl joprojām stāv papīra dzērves,” klusi noteica vecais vīrs…