- Neliec bērniem justies vainīgiem par tavām emocijām
Viens no vecākajiem vecāku-bērnu attiecību trikiem, lai it kā „sniegtu” mācību bērnam, ir vainas uzvelšana – vecāki liek bērniem justies vainīgiem par emocijām, ar kurām tie paši (vecāki) nespēj tikt galā. Piemēram, „Ja tu to darīsi, es nebūšu dusmīga.” vai „Tu uzvedies slikti, tāpēc es esmu bēdīga.”. Iespējams, ka ideja ir laba, bet katru reizi, kad bērns ļaus vaļu emocijām vai rīkosies tā, kā viņam šķiet labi (un ļoti iespējams, ka viņa rīcība nav nekas slikts), viņš apzināti vai neapzināti jau pirms laika jutīsies vainīgs par savu rīcību vecāku acīs. Un šīs izjūtas var „ievilkties”, bērnam pieaugot.
Vainas sajūtas dēļ, bērni iemācās, ka viņi vienmēr ir atbildīgi par citu cilvēku emocijām. Kas, protams, tā nav dzīvē. Kā arī šī sajūta var būt pārlieku liela nasta, kad bērni, kuri allaž jutušies vainīgi par citu cilvēku pārdzīvojumiem, cenšas uzsākt laimīgas attiecības.
- Neliec bērniem justies vainīgiem par tavu rīcību.
Gluži tāpat, kā mums nevajadzētu likt bērniem justies vainīgiem par mūsu pašu emocijām, mēs nedrīkstam likt viņiem justies vainīgiem, par to, ko mēs kā pieauguši cilvēki darām. Galu galā – mēs tomēr esam pieauguši, atbildīgi cilvēki. Kad mēs demonstrējam bērniem, ka protam tikt galā ar problēmām, esam mierīgi paši sevī, mēs iedvešam mieru arī viņu sirdīs.
Kad mēs zaudējam kontroli un, piemēram, sakām: „Tu man liki kliegt uz tevi,” mēs liekam bērnam sajusties spēcīgākam par to, kāds viņš ir. Bet ne jau labā nozīmē. Šāda apziņa liek viņiem justies vainīgi teju par visu negatīvo, ko vecāki dara.
Kad tev šķiet, ka esi sasniedzis savu emocionālo limitu, ieelpo, nomierinies, dod sev laiku saprast pareizo rīcību, tas ir, „nestrēb karstu”.
- Izvairies no kliegšanas vai fiziskas iespaidošanas, lai panāktu no bērniem vēlamo.
Ir vitāli svarīgi, ka mēs saglabājam savu bērnu vidi maksimāli drošu un patīkamu. Kad runājam mierīgā, piezemētā balsī, mēs ļaujam bērniem visskaidrāk saprast to, kas nepieciešams. Bet, kad kliedzam, viss, ko bērni dzird, ir viņu iekšējais uztraukums. Tādējādi, viņi neabsorbē informāciju, ko vēlamies pavēstīt.
Kad izmantojam verbālo saziņu, nevis pieskārienus, mēs ļaujam bērniem justies fiziski respektētiem, kas, protams, ir labi. Tādējādi mēs mācam veselīgu saziņu starp pašiem bērniem.