„Šodien es redzēju, kā mans mīļotais bērnības draugs, mans mīļotais suns, tiek sabraukts. Es sēdēju ielas malā, turēju viņa vārgo ķermeni savā klēpī un raudāju. Un mirkli, pirms viņa dzīve uz šīs pasaules bija beigusies, viņš nolaizīja asaru no mana vaiga…”
„Šī diena ir bijusi maģiska un traģiska vienlaikus. Šodien cita cilvēka nelaime kļuva par manu laimi. Jā, tas skan briesmīgi, es zinu, bet pateicoties kādam svešiniekam, kuram šī diena izrādījās pēdējā, mans tēvs ieguva jaunu sirdi. Ir dīvaini apzināties, ka kāda cita nāve kļuva par kāda cita cilvēka iespēju dzīvē.”
„Pēc 72 stundu maiņas ugunsdzēsēju depo, kāda sieviete pieskrēja pie manis. Viņa ielūkojās man acīs un apskāva mani cieši jo cieši. Es apmulsu, jo sapratu, ka nepazīstu šo sievieti. Viņa atlaida mani ar prieks asarām acīs, un ar vispatiesāko un pateicīgāko smaidu teica: „2001.gada 11.septembrī jūs mani iznesāt no degošajiem Dvīņu torņiem.”
„Ceļodams pa Keniju, es redzēju daudzus cilvēkus, kuriem dzīvē nebija paveicies. Bet kādu dienu es satiku vīru no Zimbabves. Viņš nebija ēdis vismaz trīs dienas, turklāt viņš izskatījās neveselīgi tievs. Drīz vien mans draugs piedāvāja šim vīram savu pusdienu sviestmaizi, ko viņš tikko bija iekodis. Vīrs to pieņēma un pirmie vārdi, kurus viņš izteica bija „mēs varam dalīties…”
„Es biju lidostā – savā armijas formā un ar mugursomu mugurā. Dodamies uz manu lidmašīnu, kāda maza, jauka meitene pieskrēja pie manis un jautāja, vai es dodos uz aizjūras valstīm. Es atbildēju pozitīvi. Saņēmusi manu atbildi, viņa lūdza: „Vai jūs, lūdzu, varat pateikt manam tētim, ka es viņu ļoti, ļoti mīlu? Mammīte teica, ka viņš no turienes vairs neatgriezīsies.”