1.”Šķiet, ka ikvienam cilvēkam ir romantisks un skaists mīlas stāsts par to, kā viņu vecvecāki satikās. Mans stāsts ir mazliet citādāks, jo mani vecvecāki satikās, kad vectēvs bēga no policijas kāda protesta laikā. Viņš pieskrēja pie sava motocikla, iedarbināja to un teju pēc sekundes mana vecāmamma uzlēca uz tā, apķēra manu vectēvu un teica: „Brauc, sasodīts, brauc!” Viņi ir kopā jau piekto gadu desmitu.”
2.”Blakus manai mājai dzīvo kaimiņi – viņi varētu būt trīsdesmit gadus veci. Vakar, kad es gatavoju pusdienas, redzēju, kā, ģērbušies pidžamās, ar ūdenspistolēm rokās, viņi skrēja ap māju un izmērcēja viens otru no galvas līdz kājām. Un es sapratu, ka pārāk bieži mēs meklējam to „īsto” mīlestību, kas viss, kas mums nepieciešams, ir kāds, kas liktu mums smieties un būt patiesiem.”
3.”Šovakar mans vectēvs ies uz randiņu. Viņš ir jau diezgan vecs un viņš nu jau ir ratiņkrēslā, un visur, kur viņš dodas, viņam līdzi jāņem sava skābekļa mašīna. Bet viņš sēž un nepacietīgi gaida, līdz ieradīsies mašīna, kas aizvedīs viņu uz šo tikšanos. Viņš izskatās sajūsmināts un laimīgs. Un tas ir jaukākais skats, kādu es esmu redzējis.
PS: Kad vectēvs atgriezās no randiņa, es viņam jautāju, kāds bijis vakars, uz ko viņš man atbildēja: „Man būtu vajadzējis paņemt otru skābekļa masku, jo viņu ieraugot, mana elpa aizrāvās un sirds sāka sisties kā negudra.”
4.”Šodienu es pavadīju kopā ar savu 6 gadus veco krustmeitu. Mēs gājām pa parku, turēdamas katra savu lietussargu. Kādus 20 metrus tālāk no mums gāja pāris ar diviem bērniem. Viņi turēja lietussargu virs bērniem, bet paši bija tiešām lietusgāzēs. Drīz vien mana krustmeita pieskrēja pie šī pāra un sniedza viņiem lietussargu, teikdama: „Jums šis ir vajadzīgs vairāk nekā man.” To izdarījusi, viņa aši vien skrēja pie manis un paslēpās zem mana lietussarga. Un, jāatzīst, ka tas bija jaukākais un nesavtīgākais, ko es jebkad būtu sagaidījusi no bērna…”
5.”Tas notika autobusā. Es biju ceļā uz mājam pēc garas darba dienas. Drīz vien kāds vīrs – šķietami, nabadzīgs – apsēdās man blakus. Viņš redzēja, ka es nenovēršu skatu no puķu pušķa, kas viņam rokās, tādēļ viņš drīz vien teica: „Tie ir ziedi manai sievai – šodien ir viņas dzimšanas diena.” Pēc pāris pieturām vīrs izkāpa un devās kapsētas virzienā. Viss, par ko es spēju domāt – īsta mīlestība nebeidzās līdz ar mums. Tā ir mūžīga…”