I
“Es vēlētos, kaut viņa mani novērtētu kaut mazliet vairāk, tā vietā, lai, kad pārnāku mājās, uzbruktu man ar pārmetumiem par to, ko es neesmu izdarījis. Es zinu, ka viņai ir grūti, aprūpēt bērnus un pieskatīt māju, bet šaubos, ka viņa kaut reizi ir aizdomājusies, ka visu dienu esmu pavadījis smagi strādājot un pēdējo stundu braucis pārpildītā autobusā mājup.”
/B – 46 gadus vecs, precējies 21 gadu/
II
“Kad sāc tikties ar kādu, viss, kas ir svarīgi, ir jautrība. Bet tas viss pazūd līdz ar laulībām. Būtu jauki, ka mēs kopā darītu ko tādu, kas sagādā jautrību mums abiem. Es domāju, ka problēma ir tajā, ka mēs abi esam pārāk aizņemti, mums nepārtraukti ir kādi pienākumi veicami. Jā, viņai šķistu romantiski, ja es to izplānotu, bet attiecības ir divu cilvēku darbs, nevis tikai viena.”
/K – 39 gadus vecs, precējies 6 gadus/
III
“Es zinu, ka tā ir arī mana vaina, un es reizēm uztveru viņu kā pašsaprotamu, bet es atsakos no vainas, ka tā daru tikai es. Viņa cenšas būt laba māte, bet būtu labi, ja viņa atcerētos, ka ir arī sieva. Es neesmu pašsaprotams vīrs, kurš būs blakus, lai arī kā viņa pret mani attieksies. Es arī esmu cilvēks ar jūtām.”
/D – 42 gadus vecs, precējies 14 gadus/
IV
“Ne reizi vien sievietes ir teikušas, ka esmu neārstējams romantiķis. Es reiz “nolaupīju” meiteni, ar ko satikos jau ilgāku laiku, un aizvedu viņu Jamaiku. Es mīlu sēdēt pie kamīna, turot rokās kakao un runājot par dzīvi, skatoties vecas filmas. Diemžēl, mana sieva vairs nav romantiska, un es jūtos tā, it kā mana labākā īpašība netiktu novērtēta.”
/M – 49 gadi, precējies 26 gadus/
V
“Man šķita, ka es būšu labs vīrs, ja ļaušu viņai pieņemt visus lēmumus mājā – ko ēdīsim, kā izskatīsies istabas, pat kā rotāsim Ziemassvētku eglīti, bet šķiet, ka tas arī ir īstais iemesls, kādēļ viņa ir manī vīlusies.”
/E – 32 gadi, precējies 4 gadus/