Amerikāņu psihologs Džons Pauels reiz nolēma veikt pavisam nelielu eksperimentu, lai noskaidrotu, kā apkārtējie attiecas pret cilvēku ar pozitīvu pašvērtējumu.
Šim uzdevumam viņš izvēlējās nevis nejaušus cilvēkus no ielas, bet “rūdītu” auditoriju – psiholoģijas studentus universitātē, kura strādāja par pasniedzēju.
Ievadlekcijā Pauels saviem nākamajiem kolēģiem no sirds stāstīja, ka viņš ir ļoti labs cilvēks un lielisks speciālists ar augstu intelektu, teicams pasniedzējs ar attīstītu intuīciju, spējīgs izraisīt interesi par savu priekšmetu. “Daži no studentiem, nespēdami saprast, cik nopietni es to visu stāstu, nedaudz nervozi smējās, bet citi, neizpratnē ieplestām acīm skatījās uz mani it kā jautādami: “Ko ar viņu darīt? Izmest pa durvīm vai sviest ar kaut ko smagu?””
Kas notika tālāk, lasi nākamajā lapā!
laikam vajadzētu mani vienkārši arestēt.. vai vēl labāk nošaut.. kamēr es esmu šeit – būs nelaimes gadījumi, korupcija valstī, ekonomiskā krīze un dabas stihijas.. jo izrādās, ka pie visām nelaimēm vainīga nepietiekama mana sevis mīlēšana..