“Daudz vēlāk, – raksta Pauels, – es centos paskaidrot, ka viņu reakcija var daudz ko pastāstīt gan par viņiem pašiem, gan mūsu sabiedrību, gan arī par to, kā mēs reaģējam situācijās, kad cilvēks apliecina, ka mīl pats sevi.”
“Lai cilvēks būtu psihiski vesels un vismaz nosacīti laimīgs, ir jāmīl un jāpieņem sevi tādu, kāds esi”, – tā apgalvo psihologi. Bet sabiedrības morāle uz to atbild, ka “nav nekā sliktāka par egoismu!” Un rezultātā mēs mīņājamies uz vietas neatrisināmas dilemmas priekšā.
Vai egoisms ir mīlestība pašam uz sevi? Nē. Lai cik savādi tas nešķiet, tieši pretēji – tās pretpols. Egoists uz sevi koncentrējas tieši tāpēc, ka kaut kādas viņa personības puses viņu satrauc, kaitina vai sarūgtina. Viņš nepieņem sevi, viņš ir ar sevi neapmierināts, kaut ko pats sev pārmet. Tātad – viņš sevi nemīl.
Cilvēks, kas sevi pieņem, ir mierīgs un pašapmierināts. Citu veiksmes neliek viņam justies sliktāk, viņš ir veiksmīgs, tic savām spējām pilnveidoties un attīstīties, ir labestīgs. Un pārējie pie viņa tiecas – it kā viņš zinātu kādu noslēpumu, kas viņus interesē.
Ieciklējoties pats uz savu personību, cilvēks tādējādi it kā kompensē trūkstošo sevis mīlestību. Tukšumu, kuras vietā būtu jābūt veselīgai sevis pieņemšanai, egoists savu iespēju robežās aizpilda ar skaudību, bailēm, ka viņš ir apiets, ka viņš kaut ko nav saņēmis. Citiem vārdiem sakot, jūtām, kas nevis ceļ un veido, bet grauj.
Pievērsiet uzmanību: mīlēt sevi, pienācīgi novērtēt pašam savus panākumus un būt ar sevi apmierinātam mūsu uztverē ir kauns, egoisms. Bet būt skaudīgam, aizdomu pilnam un aizvainotam – to nez kāpēc atļaujamies ar vieglu sirdi.
Mēs no sākta gala esam mācīti mīlēt citus, jo tā vajag, tā ir pareizi. Vēl vairāk. Tas pat ir bauslis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Bet ja mēs nemīlam sevi, kā iemācīsimies mīlēt šo tuvāko, attieksme pret kuru ir tieši proporcionāla attieksmei sev. Kā reliģija, tā arī filozofija un psiholoģija vienprātīgi atzīst: mūsu jūtas pret apkārtējiem vienmēr atspoguļo attieksmi pašiem pret sevi. Vai esam spējīgi pieņemt tuvāko, ja nespējam pieņemt paši sevi? Vai varam piedot citiem viņu nepilnības, kļūdas, kroplīgo vai, gluži pretēji, pārāk pievilcīgo ārieni? Piedot citiem to, ko nepiedodam sev? Nekad, ne mūžam!
Un te jau arī ir tas āķis: mēs sevi nemīlam un nepieņemam, paši sev liedzam tiesības būt tādiem, kādi esam. Kāds noteikti teiks: „Bet kā lai es sevi pieņemu, ja ir pārāk daudz kā tāda, kas man pašam sevī nepatīk?” Nelaime te ir tikai viena: kamēr sevi nepieņemsim – nekas nemainīsies.
Nemīlestībai pret sevi ir vēl viena kroplīga izpausme: iekšējā diskomforta situācijā cilvēks tiecas vismaz no ārpuses saņemt kaut ko patīkamu. Viņš burtiski vai pieprasa, lai pārējie viņu cienītu, mīlētu, uzslavētu, ievērotu. Jā, varam uzskatīt to par paradoksu, bet ja cilvēks ir pašiemīlējies sevī, tā ir pirmā pazīme, ka viņš sevi nemīl.
laikam vajadzētu mani vienkārši arestēt.. vai vēl labāk nošaut.. kamēr es esmu šeit – būs nelaimes gadījumi, korupcija valstī, ekonomiskā krīze un dabas stihijas.. jo izrādās, ka pie visām nelaimēm vainīga nepietiekama mana sevis mīlēšana..