Mēs visi no kaut kā baidāmies: no augstuma un dziļuma, no tumsas, slimībām un nāves… Bailes ir tikpat dabiskas kā pati dzīve. Taču reizēm tās pārkāpj visas robežas un sāk mūs vajāt, traucējot priecāties par dzīvi, sasniegt mērķus un būt uzvarētājam. Un tad tās kļūst par problēmu.
Pastāv reālas bailes, kad situācija patiesi apdraud dzīvību vai veselību. Piemēram, ja cilvēks viens pats vēlu naktī atgriežas mājās, var uznākt bailes tikt aplaupītam. Tādas bailes ir adekvātas situācijai un pilnībā attaisnojas. Tās ir pat nepieciešamas, jo liek būt piesardzīgam. Šajā gadījumā nostrādā pašsaglabāšanās instinkts, ieslēdzas aizsargmehānismi, visi organisma orgāni un sistēmas strādā pastiprinātā režīmā un ir vērsti uz aizsardzību: skrien, atkaujies, kliedz – īsāk sakot, centies jebkurā veidā izkļūt no šīs situācijas.
Zināms, ka šādos brīžos cilvēks spējīgs paveikt neiedomājamo: viņam rodas vēl nebijis spēks, uzlabojas redze, dzirde, kustību reakcija. Viņš spēj tik ātri paskriet, ka vēlāk pats par to brīnās. Ir zināms gadījums, kad, glābjoties no ugunsgrēka, sieviete ar bērnu izlēkusi pa ceturtā stāva logu, un abi palikuši sveiki un veseli, bez nevienas skrambiņas. Tāpēc šādās bailēs nekā nenormāla nav.
Pavisam cita lieta, kad ar bailēm pievelkam tieši to, no kā baidāmies. Bailes kļūt par upuri mūs jau padara par upuri. Emocionālās enerģijas ātri un brīvi pārvietojas telpā. Tās var sajust pat no liela attāluma, un tad notiek emociju apmaiņa. Ja kādam no kaut kā nepārtraukti ir bail, to jūt arī apkārtējie. Piemēram, cilvēki, kas dzīvē visvairāk baidās no agresijas, pievelk to sev un bieži kļūst par vardarbības (fiziskās vai morālās) upuriem. Tie, kas paniski baidās no vientulības, rezultātā arī paliek vieni. Bet tie, kas katru vakara drudžaini pārskaita makā naudu, parasti vienmēr ir parādos… Un tā it visā.
Šķir nākamo lapu un uzzini, kā atbrīvoties no bailēm vai vismaz mazināt baiļu sajūtu!