“Tu esi pelnījis daudz vairāk par šo.
Tam būtu jābūt pavisam vienkārši – pastaigai parkā, lēnajai dejai balles noslēgumā. Visur allaž būtu jābūt smiekliem, daudz smiekliem. Bet šīs lietas man ir pārāk svešas.
Patiesībā es esmu sarežģīta. Es jūtu dziļi un patiesi. Man nepieciešams visu pārdomāt atkal un atkal. Un es redzu, ka tas bojā gan tevi, gan tādēļ arī mani. Bet es nespēju nomierināt prātu! Es nespēju tam pateikt – KLUSĒ! Tas ir kā neapstādināms vilciens, kas iet tikai uz priekšu un uz priekšu. Bet tādi esam arī mēs. Es nekad neesmu domājusi, ka spētu apstāties, attiecībā uz tevi!
Bet es cenšos, lai mums būtu labāk. Es cenšos tik ļoti un ar katru reizi man sanāk arvien labāk! Katru dienu es koncentrējos uz to, kas es esmu, kas es gribu būt. Es domāju par dzīvi, kādu es vēlos. Pasauli, kādā es gribu būt.
Es tiešām cenšos!
Katru dienu es speru soli tuvāk savam mērķim, soli tālāk no kārtējā sabrukuma. Es esmu uz pareizā ceļa.
Katru dienu es iesitu pļauku bailēm, un plānoju to darīt arī nākamajā dienā. Dažreiz tas sāp. Dzīve mani ir situsi, bet es to vairs nepieļaušu.
Tomēr dažreiz tas ir grūti – ļoti grūti.
Dažas dienas ir pilnas lietus mākoņu, mans acis ir kā peļķes un es ļoti vēlos, kaut negaiss mani nebiedētu. Šādos brīžos es ielienu dziļi jo dziļi savā ādā un neskatos uz gaismu.
Šādos brīžos es alkstu, kaut es biežāk sastaptu varavīksni, nevis lietus mākoņus. Es cenšos!
Es vēlos, kaut spētu tev likt saprast, cik labi ir tad, kad tu man esi blakus! Tava āda, tavi skūpsti un pieskārieni ir kā mājas man. Tie ir viss, kas nepieciešams laimei. Tu liec man vēlēties nepadoties Tu palīdzi man piecelties un iet tālāk!
Es vēlētos, kaut manas bailes mums nepievienotos katrās vakariņās. Un es vēlētos, kaut es spētu tā vienkārši nomest visu slikto, lai uzsāktu dzīvi no jauna!
Un tieši šajos brīžos es domāju, ka tu esi pelnījis ko labāku par mani!
Un tieši šajos brīžos es gribu, kaut tu nekad mani nepamestu, jo tieši tu man liec iet tālāk un sajust pasauli no jauna – kā laimīgu un skaistu vietu.
Paldies, ka tu man esi!”