Mūsdienās mēs esam diezgan neiecietīgi pret cilvēkiem, kuri piedzīvo bailes. Pret cilvēkiem, kuri baidās būt tuvu. Pret cilvēkiem, kuri izjūt nepieciešamību būt vienatnē ik dienu. Pret cilvēkiem, kas ar grūtībām spēj pateikt to, kas notiek viņu prātos. Mēs apzīmējam šos cilvēkus kā tādus, kuri baidās no intimitātes. Un mēs esam pozicionējuši šīs bailes kā kaut ko ļoti sliktu. Kā kaut ko tādu, kas var padarīt mūsu dzīves briesmīgas.
Bet tas, ka mēs kritizējam šādas bailes – bailes no intimitātes – ir nepareizi. Mēs kā sabiedrība būtu daudz labākā stāvoklī, ja spētu uz šīm bailēm raudzīties no citas perspektīvas.
Lai kaut ko mainītu, sākotnēji mums nepieciešams saprast, ka tā nekad nav laba doma, teikt, ka kāda cilvēka bailes ir muļķīgas. Tā vietā, labāk teikt: „Jā, arī mēs mazliet baidāmies, un tas ir normāli – mazliet uztraukties.” Un pēc tam mums nepieciešams saprast, kas radījis šīs bailes. No kurienes tās nākušas?
Tam, ka cilvēks baidās no intimitātes, vienmēr ir kāds dziļāks iemesls. Turklāt, mums arī jāsaprot, cik liela daļa dzīves nemaz nav par intimitāti.
No agras bērnības mums ir mācīts, ka mums ir jābūt stipriem, neatkarīgiem un drosmīgiem. Mums jāslēpj savas emocijas, nesakot, kā mēs patiesībā jūtamies. Un nav brīnums, ka bieži vien mums ir grūti kļūt intīmiem, nav brīnums, ka mēs nespējam atbrīvoties no maskas, ko esam nesuši sev līdzi gadiem ilgi.
Mēs esam bijuši emociju kaujas laukā pārāk ilgi un esam guvuši dzīves rūdījumu. Mums ir nepieciešams laiks, lai to mainītu.
Būsim saudzīgi pret tiem, kas baidās no intimitātes. Dosim viņiem laiku. Viņi nav slikti cilvēki. Viņi gluži vienkārši redz intimitāti kā kaut ko sarežģītu. Tieši tādēļ mums ir jābūt viņiem blakus, lai palīdzētu un atbalstītu – ar maigumu un sapratni.