Īpaši grūti dzīvē ir tiem, kam dzīves labumi tiek pienesti uz paplātes, kuru vietā visu paveic vecāki un kam nav ne jausmas par dzīves negatīvajām pusēm. Šie cilvēki, sliktu nedomādami, iet kā saules apžilbināti un pat nepamana brīdi, kurā iekrīt bedrē. Ar to viņiem tiek sniegta mācību stunda, ka pārlieku labais – tas ir arī sliktais.
Bērns, ko ceļ debesīs, kura bērnišķīgo, tīro garu uztver kā nebijušu ģenialitāti tikai tāpēc, ka viņš ir vecāku sapņu īstenošanas līdzeklis, pamazām zaudē vēlēšanos turpināt attīstīties paši par sevi, jo „viņi tāpat ir labāki nekā visi pārējie!”
Ar gribu apveltīts bērns, kuru vienmēr un visur vecāki izbīda uzmanības centrā, var pēkšņi nogriezt visas saites ar vecākie. Viņš grib izrauties no saitēm, kas viņu nīcinājušas.
Cilvēkiem, kas bēg no dzīves, dzīve sevi demonstrē visā savā negativitātē. Bērnam jāuzzina sliktais, lai tā priekšā justos pārliecinoši, stipri.
Daudzi vecāki vadās pēc principa „Es negribu, lai mans bērns cieš tāpat kā es.” No laba vēlējumiem nemanāmi izaug lieka aizbildniecība, un vecāki sāk dzīvot sava bērna dzīvi – mācās viņu vietā uzdevumus, palīdz apģērbties, mazgāties, kārtot un sakārtot – gan mantas, gan attiecības. Mīlošu vecāku pārliekās rūpes var parādīties tik dīvainās izpausmēs, ka zūd bērna jēga. Un pienāk arī brīdis, kurā vecāki ierodas pie ārsta, lai žēlotos, ka viņa bērns nespēj neko pats – ir bezpalīdzīgs un nespēj pieņemt lēmumus savā dzīvē.
Bērniem ir nepieciešami šķēršļi, piepūle. Ja tie dzīvē nerodas, pārbaudījumi un izaicinājumi kļūst nepanesami. Nepiedzīvojot pārbaudījumus, šie cilvēki domā, ka viss viņiem pienākas – uzmanība un rūpes. Viņos trūkst ļoti svarīga īpašība – virzība: vēlme darīt un iet uz priekšu, piepildīt savas spējas.
Cilvēki bez gribas bieži vien pat neuzdrošinās domāt. Viņi klimst pa pasauli, kamēr vien kājas klausa, pārtiek no citu cilvēku uzmanības un žēlastības.
Ļoti virspusējs un viegli pārprotams raksta gabals.
Uzreiz redzams,ka lutināta,ja te vēl kas pārprotams ! Tādēļ teikšu skarbi-Cik drūmi sāpīgi un baisi tas arī nebūtu- mans tēvs manis labā nesaudzēja savu dzīvību-viņš krita karā,lai dotu man dzīves laimi -PAT AR PĀRPRATUMIEM ,bet ĶEPUROTIES PAŠAM!
Jā, mīlīši, sistiem, mocītiem un bada mērdētiem ir tāda pašapziņa un dzīvotspēja, ka tik turies 😀 Nevajag baidīties parslavēt, vajag baidīties nošmaukt bērniem, kas tiem pienākas!
Ļoti labs raksts. Un tie vecāki kuri audzina savus bērnus un arī ieper ja vajag, dara pareizi. Savā laikā iepazinos ar sievieti kuras 7-gadīgais dēls dzīvoja kopā ar mums. Puišelis slinks un nekārtīgs. Dzenāju viņu tā, ka šim brīžiem puņķi un asaras gāja pa gaisu. Kad šis nu aizgāja savā dzīvē, man vienreiz pateica, paldies tev, ka biji tik stingrs pret mani, nezinu kā būtu ja nebūtu tāds bijis un neteiktu neko. Arī mas tēvs bija stingrs pret mani un arī es viņam saku paldies.