Dīvaini, bet ikdienā mēs runājam par mīlestību kā par vienu kopumu, nevis uztveram to kā divas dažās lietas: mīlēšanu un mīlestības saņemšanu. Mēs varam runāt par mīlestību tikai tad, kad paši esam spējīgi mīlēt, un saprast, ka mūsu ideja par mīlestības saņemšanu ir bērnišķīga.
Sākotnēji mēs saprotam mīlestību kā to, ka mūs mīl. Mēs uztveram savu vecāku mīlestību kā kaut ko, kas vienmēr mums pienākas, turklāt, negaidīti un bez īpaša iemesla. Tas ir tādēļ, ka vecāki mums nestāsta par tik sarežģītām lietām kā atbildība, beznosacījuma mīlestība un pienākumi. Viņi arī nestāsta, cik bieži paši ir koduši sev lūpā, nestāstīdami, cik grūti viņiem ir, cik noguruši viņi bijuši pēc dienas, ko pavadījuši, pieskatot mūs.
Attiecības starp vecākiem un bērniem gandrīz vienmēr ir vienpusējas. Viņi mīl, negaidot, ka saņems mīlestību atpakaļ. Māte, piemēram, nekļūst dusmīga, kad bērns nepamana viņas jauno matu griezumu vai to, ka viņa zaudēji kilogramu vai divus. Vai arī, ka bērns ik vakaru nesagaida, jautājot, kā pagājusi diena.
Vecāki un bērni – tie abi var mīlēt, tikai katram šī sajūta par mīlestību ir krasi atšķirīga.
Tieši tādēļ, tad, kad kļūstam pieauguši un sakām, ka vēlamies mīlestību, tas, ko mēs patiesībā ar to domājam – „Es vēlos būt mīlēts tā, kā mani agrāk mīlēja vecāki.” Mēs vēlamies bērnības patīkamo sajūtu atkal izjušanu. Klusībā mēs iztēlojamies un alkstam kādu, kas sapratīs mūsu vajadzības, dos mums to, ko sagaidām, kādu, kas būs pacietīgs un iejūtīgs. Kādu, kas rīkosies nesavtīgi mūsu labā.
Dabiski, ka visas šīs vēlmes noved pie katastrofas. Lai veidotu veiksmīgas attiecības, mums jāatbrīvojas no savas infantilās domas par mīlestību. Mums jākļūst par kādu, kas reizēm spēj apspiest pats savas vēlmes un prasības, pielāgojoties otra cilvēka vēlmēm. Mums jāiemācās sarežģītā spēja, nolikt otra cilvēka vajadzības un vēlmes augstāk par savām. Jo tieši tāda ir īsta un nobriedusi mīlestība.