„Manam dēlam ir autisms. Jā, šī slimība nav pati vieglākā, bet viņš ir mans dēls. Un es gribēju viņam parādīt, cik pasaule var būt interesanta. Tieši tādēļ tad, kad viņam bija 7 gadi, mēs devāmies uz Disnejlendu.
Kad bijām tur, viņam uznāca viena no daudzajām kliegšanas lēkmēm, Dievs vien zina, kāpēc. Tādēļ mēs nolēmām, ka es ar mūsu 7 gadus veco dēlēnu – mēs dosimies atpakaļ uz viesnīcu, kamēr mana sieva ar mūs pārējiem trim bērniem paliks atrakciju parkā.
Kliegšana turpinājās.
Mēs gaidījām autobusu, bet kliegšana tik un tā turpinājās.
Mēs iekāpām autobusā, bet kliegšana turpinājās ar pilnu sparu.
Kamēr autobuss, apstādamies visās tā pieturās, nonāca līdz mūsu pieturai, kliegšana turpinājās.
Mans dēls izskatās normāli – gluži tāpat kā jebkurš cits bērns. Daudziem cilvēkiem viņš izskatījās kā izlutināts septiņus gadus vecs bērns, kurš nav ieguvis to, ko vēlējies – mantiņu vai saldumus. Nebija jāpaiet ilgam laikam – mazāk par minūti – līdz cilvēki sāka mums pievērst nosodošus skatienus.
Līdz ar kauna sajūtu, es apjautu sevi, zaudējam pacietību pret savu miesīgu dēlu. Es jutos tik apkaunots, dusmīgs un satraukts, es dusmojos uz Dievu par to, ka es nevaru normāli izbaudīt atvaļinājumu ar ģimeni, jo manam dēlam jācieš no šīs kaitinošās slimības.
Un es biju nokļuvis brīdī, kurā es domāju – Kāda ir dzīve citiem pasažieriem, kuriem nav dzīvē jānes šāds krusts?
Brīdī, kad visi pasažieri bija tuvu brīdim, kurā viņi būtu zaudējuši pacietību, vīrs mums priekšā pagriezās. Es jau sagatavojos uzklausīt kādu no kārtējiem, nevajadzīgajiem padomiem par to, kā man būtu jāaudzina mans dēls.
Bet tā vietā viņš mierīgi teica:
„Vai viņam viss kārtībā?”
Es atbildēju: „Viņam ir autisms.”
„Es saprotu,” noteica vīrs, turpinot: „Viss kārtībā.” Un viņš pasmaidīja un mūsu saruna bija beigusies.
Un pēkšņi visas dusmas, kas bija manī „vārījušās”, bija pagaisušas. Es sajutu milzīgu kauna sajūtu sirdī par to, kā biju juties vēl pirms nepilnas minūtes. Man vairs nebija svarīgi, ko citi cilvēki domā par mani un manu dēlu.
Mans dēls bija debesu dāvana, kas man dota. Un es ļoti priecājos par viņu.
Es nekad neaizmirsīšu šo vīru, kā arī viņa sapratni.
Es patiesi ticu, ka tajā dienā viņš bija gan mana dēla, gan mans sargeņģelis.”