Kad Irina Maklīna un Vudfords Maklīns aprecējās, viņiem prātā nevarēja ienākt tas, ka būs jāpaiet 11 gadiem, līdz viņi atkal varēs satikties. Tomēr viņi bija gatavai gaidīt… un šī mīlestība bija gaidīšanas vērta.
20.gadsmita septiņdesmitajos gados Irina dzīvoja Maskavā, strādādama Pasaules Ekonomikas un Starptautisko Attiecību Institūtā. Tieši tur viņa sastapa amerikāņu profesoru Vudfordu Maklīnu. Protams, kā ja visos mīlas stāstos, arī šajā neiespējamā mīlestība izvēlējās notikt. Irina un Vudfords iemīlējās un pēc diviem gadiem – 1974. gadā – apprecējās. Bet pavisam drīz Vudforda vīza, lai atrastos Padomju Savienībā, bija beigusies, tādēļ viņam bija jādodas prom un jāatgriežas mājās. Diemžēl vienam, jo Irinai bija jāpaliek Maskavā.
Lai arī kā Irina un Vudfords centās, Irinai netika piešķirta iespēja pamest Padomju Savienību un Vudfordam iespēja atkal nokļūt Maskavā. Viņus šķīra nepārejama siena un politiskā situācija. Tomēr laulātie palika viens otram uzticīgi, atzīmēdami savas kāzu gadadienas ar kartiņām, fotogrāfijām vai zvaniem.
Bija jāpaiet vairāk nekā 11 gadiem, lai viņa iegūtu iespēju doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņas un Vudforda sapnim beidzot bija lemts piepildīties. 1986.gada janvārī Irina ielidoja Vašingtonas – Baltimoras Internacionālajā lidostā. Viņa un viņas vīrs satikās – pēc vairāk nekā dekādes, ko abi bija pavadījuši simtiem kilometru attālumā.
Vudfords, protams, sagaidīja savu mīļoto ar atplestām rokām un milzīgu rožu pušķi rokās, prieka asarām acīs.
Turklāt, šajā dienā viņi nebija vieni – šo vēsturisko un sirsnīgo satikšanos iemūžināja reportieri, un pēc pāris gadiem Irina par uzrakstīja grāmatu par šo pieredzi grāmatā – No mīlestības un Krievijas: vienpadsmit cīņas gadi par manu vīru un brīvību.
Vudforda un Irinas mīlestība galu galā bija gaidīšanas vērta.. viņi pārvarēja visus šķēršļus, lai beidzot būtu kopā. Gan priekos, gan bēdās. Jo tā sevi manifestē īsta un neviltota mīlestība.