„Kad es biju vēl mazs zēns, atceros, kā mana mamma laiku pa laikam man pagatavoja brokastis. Un viņai tas patiesi patika.
Bet es atceros kādu vakaru, kad mana mīļā māmiņa pēc garas un nogurdinošas dienas darbā, gatavoja brokastis nākamajai dienai.
Tajā vakarā, pirms daudziem jo daudziem gadiem, mana mamma nolika šķīvi ar ceptām olām, desiņām un piedegušiem cepumiem mana tēta priekšā. Es atceros to gaidīšanas brīdi – vai kāds pamanīs? Tomēr manu tēti tas nesatrauca – viņš drīz vien sniedzās pēc cepuma, smaidīdams un jautādams, kāda bijusi mana diena. Es neatceros, ko es viņam atbildēju, bet es atceros, kā tētis turēja rokā cepumu un smērēja tam pāri sviestu un zemeņu ievārījumu. Un viņš izbaudīja to cepumu – katru kodienu no tā..
Kad es piecēlos no galda, atceros, kā dzirdēju manu mammu atvainojamies par piedegušajiem cepumiem tētim. Un es nekad neaizmirsīšu, ko tētis viņai atbildēja: „Mīļā, es mīlu piedegušus cepumus.”
Vēlāk tajā pašā vakarā es devos pie tēta, lai novēlētu viņam saldu dusu un pajautātu, vai viņam patiešām garšoja piedegušie cepumi. Viņš apskāva mani un teica: „Tavai mammai šodien bija gara un nogurdinoša diena darbā un viņa ir ļoti nogurusi. Un turklāt – piedeguši cepumi nekad nav nodarījusi kādam pāri.”
Zini, dzīve ir pilna lietu, kas nav perfektas un cilvēku, kuri nav perfekti. Arī es neesmu pati labākā mājsaimniece vai pavāre. Bet laika gaitā es esmu iemācījusies pieņemt citu cilvēku trūkumus un vājības – un šodien es priecājos par to, cik dažādi cilvēki var būt. Šī prasme ir viena no svarīgākajām, lai veidotu laimīgas, veselīgas, ilgstošas attiecības ar citiem. Un tāds arī ir mans šodienas novēlējums jums visiem – iemīliet cilvēkos gan labo, gan to, kas nav perfekts.
.