„Manai mātei bija tikai viena acs. Es viņu tik ļoti par to ienīdu. Viņa bija tāds apkaunojums. Viņa bija skolas pavāre, jo tas bija vienīgais darbs, kas spēja nodrošināt ģimenes vajadzības.
Kādu dienu, kad es vēl biju sākumskolā, viņa atnāca pie manis uz klasi, lai iedotu man buču un novēlētu jauku dienu. Bet es jutos tik apkaunots. Jo es biju apkaunots!
Kā gan viņa varēja man to nodarīt? Es ignorēju viņu, sniedzu viņai nicinošu skatienu un aizskrēju prom. Nākamajā dienā klasesbiedri mani mēdīja, teikdami: „Fuii, tavai mammai ir tikai viena acs..”
Tajā brīdī es vienkārši gribēju izgaist. Gribēju, lai mana māte pazūd! Tajā pašā dienā es piegāju pie viņas un nobļāvu: „Ja tu esi visu apsmiekls, tu tikpat labi varētu vienkārši nomirt.”
Māte man neko neatbildēja. Es pat mirkli nepadomāju par pateikto. Es biju nikns – iekšēji vārījos. Es gribēju tikt prom no tās mājās. Negribēju, lai mani kaut kas vienotu ar māti. Skolas laikā mācījos ļoti labi, lai ātri vien tiktu apmaiņas braucienā un pamestu mājas.
Es apprecējos, nopirku māju un dzīvoju labu dzīvi. Ar laiku mūsu ģimeni paplašināja bērni. Bet kādu dienu māte ieradās, lai mani apciemotu. Viņa nebija mani redzējusi, bet pat spītējot tam, neguva iespēju satikt savus mazbērnus.
Kad viņa stāvēja pie durvīm, mani bērni smējās par viņu. Un es bļāvu uz viņu – dusmodamies par to, ka viņa ieradusies neaicināta. „Kā tu iedrošinies ierasties manā mājā, turklāt biedējot manus bērnus!? Dodies prom! Tagad!”
Un mana māte klusi atbildēja: „Ak, piedod. Es būšu ieguvusi nepareizo aderesi.”
Kādu dienu vēstule, kas vēstīja par skolas absolventu pasākumu, bija pienākusi manā pastkastītē. Es sameloju sievai, ka dodos biznesa braucienā. Pēc pasākuma, ziņkāres vadīts, devos uz savu veco māju. Bet tā bija tukša. Kaimiņi teica, ka mana māte nesen nomirusi. Pat asaru nenotecēja pār manu vaigu. Bet tajā pašā brīdī, kaimiņi man sniedza vēstuli, ko māte esot gribējusi man nodot.
„Mans dārgais dēls,
Es domāju par tevi visu laiku. Piedod, ka ierados tavā mājā un nobiedēju tavus bērnus.
Es ļoti priecājos, uzzinādama, ka tu ieradīsies uz skolas absolventu pasākumu. Bet šaubos, ka spēšu izkāpt no gultas, lai redzētu tevi.
Piedod, ka biju nepārtraukts apkaunojums laikā, kad tu vēl biji skolā.
Bet saproti… kad tu biji mazs, tu iekļuvi negadījumā un zaudēji aci. Kā māte es nespēju iedomāties, ka tev visa dzīve būs jāpavada tādā diskomfortā – pieaugot ar vienu aci. Tādēļ es tev devu savu.
Es jutos lepna, redzot, ka mans dēls pieaug pasaulē, redzot un izdzīvojot to pilnīgi.
Mīlot,
Tava māte.”