„Vecs vīrs sēdēja savas lauku mājas priekšā kopā ar savu prieku un lepnumu – vienīgo dēlu, kurš bija ieguvis ļoti labu izglītību. Drīz vien uz mājas sētas nolaidās krauklis. Tēvs jautāja dēlam: „Kas tas ir?” Un dēls atbildēja: „Tas ir krauklis.” Pēc kāda brītiņa tēva atkal jautāja dēlam: „Kas tas ir?”. Dēls atkal atbildēja: „Tas vēl joprojām ir krauklis.”
Pēc pāris minūtēm tēvs jau trešo reizi jautāja dēlam: „Kas tas ir?”. Dēls nu jau aizkaitināti atbildēja tēvam: „Tēvs, es tev tikko jau atbildēju, ka tas uz sētas ir krauklis.” Kādu laiku abi klusēja, līdz tēvs nu jau ceturto reizi pajautāja: „Kas tas ir?”. Līdz šim brīdim dēls jau bija ļoti saspringts un savas dusmas pret tēvu pauda skaļi un skaidri: „Tēvs! Tas ir krauklis. KRAUKLIS! Tu visu laiku atkārtojies, jautādams man vienu un to pašu jautājumu, bet es tev sniedzu vienu un to pašu atbildi. Kā gan tu to nespēj saprast?”
Tēvs klusēja. Drīz vien viņš piecēlās un iegāja savā istabā. Laiks gāja. Viņš iznāca no savas istabas, rokā turēdams vecu dienasgrāmatu. Viņš atvēra kādu lapu tajā un lūdza savam dēlam to izlasīt. Dienasgrāmatā bija rakstītas sekojošas rindas:
„Šodien es un mans mazais dēlēns – mēs sēdējām mājas pagalmā. Pēkšņi netālu no mums nolaidās krauklis. Mans mazais dēlēns vairāk nekā divdesmit reizes man jautāja, kas tas ir, un visas šīs reizes es viņam atbildēju, kas tas ir krauklis. Es nejutu dusmas pret viņu, nedz es jutu aizkaitinājumu. Tā vietā es jutu apbrīnu un pieķeršanos pret savu brīnišķīgo, naivo un pasaules iepazīt alkstošo dēlēnu…”