Esmu laimīgās attiecībās jau piecus gadus. Kā jau katrās attiecībās arī starp mums mēdz būt labāki brīži un ne tik labi. Bet kopumā mēs esam laimīgi.
Bet ir kāds bet. Kamēr es nevēlētos būt kopā ar kādu citu, jo mans vīrietis ir perfekts – gudrs, izglītots, rūpīgs, gādīgs… īsumā – viņš ir vīrietis, par kādu sapņo teju ikviena sieviete, es vēlos citus vīriešus. Kad redzu uz ielas skaistu vīrieti, es mēdzu iedomāties dienu ar viņu: iepazīšanos, flirtēšanu, varbūt došanos uz kafejnīcu, kurai sekotu došanās uz viņa dzīvokli. Varbūt man pat notek siekalas, kad es par to domāju. Nezinu.
Kamēr tas viss var šķist kā nieki, reizēm man šķiet, ka es pārkāpšu robežu. Ka nenoturēšos un izdarīšu ko tādu, ko nožēlošu visu atlikušo dzīvi. Bet tajā pašā laikā es pat ceru, ka tas notiks.
Vai tā ir krāpšana? Jā un nē. Protams, es vēl neko neesmu izdarījusi un ar savu ķermeni esmu uzticīga tikai savam mīļotajam vīrietim. Bet vai es esmu viņam uzticīga ar savu prātu, domām? Manuprāt, neesmu.
Pat reizēm, kad guļu viņa apskāvienos, es domāju par to, kā es būtu kāda cita apskāvienos. Tam nav jābūt kādam konkrētam vīrietim, vienkārši kādam, kurš nav mans vīrs.
Iespējams, ka es alkstu jaunas sajūtas. Bet šīs alkas mēdz kļūt uzbāzīgas. Tik uzbāzīgas, ka pat seksa laikā es mēdzu iztēloties gadījuma sakarus ar, piemēram, darba kolēģi vai vīrieti no kafejnīcas.
Esmu egoiste – es savu vīrieti nedotu nevienai. Bet tajā pašā laikā es nepieļautu to, ka viņš iekāro citas sievietes tā, kā es iekāroju citus vīriešus.
Kā man būtu jārīkojas? Kas man būtu jādara?
Jāšķērso robeža? Jāpārguļ ar tikko iepazītu vīrieti? Jāapvada savas vēlmes, lai turpmāk dzīvoto ar nepiepildījuma sajūtu? Es nezinu. Es nezinu pareizo atbildi… bet es gribu to iegūt?