1.Es pametu savu veco darbu un sāku strādāt no mājām.
Šis bija solis, lai es uzlabotu savu pārliecību par manām spēju robežām. Es vēlējos iziet cauri pieredzei, kas liktu man izdzīvot nelielu drošības sajūtu, tajā pašā laikā palielinot manu pārliecību par savām spējām.
2.Es devos pie šķiršanās advokātu divreiz – ar trīs gadu atstatumu starp katru apmeklējuma reizi.
Pirmo reizi es devos, lai noskaidrotu par visu, kas sagaidāms.
Sākotnēji tas bija pēc tam, kad es biju aizgājusi no darba. Spriedze, ko tas bija radījis manam vīram – kļūstot par vienīgo ģimenes apgādnieku – bija milzīga. Un, protams, mūsu attiecības arī cieta. Bet tas konkrētais brīdis nebija gan garīgi, gan finansiāli piemērots. Tomēr es uzzināju visu, ar ko man būtu jārēķinās, kad viss nonāks līdz piemērotākajam brīdim.
3.Es sāku uzturēt sevi labākā formā.
Sākotnēji mana motivācija nemaz nebija labākas formas iegūšana. Mans galvenais motīvs bija labāka pašsajūta. Kad es sāku sportot, pamanīju, ka arī emocionāli es jūtos labāk. Protams, es ieguvu arī labāku formu, tādēļ jutos par sevi pārliecinātāka, drošāka.
4.Es biežāk satikos ar saviem draugiem.
Meiteņu vakari ieguva jaunu nozīmi. Es devos tālu, lai satiktu sen nesatiktus draugus. Un es turēju savus tuvākos ap sevi. Zināju, ka, ja es izlemtu par labu attiecību pārtraukšanai, man būtu nepieciešami uzticami cilvēki. Un es biju svētīta, jo tādi ap mani bija.
5.Es atsāku rakstīt dienasgrāmatu.
Dienasgrāmatas rakstīšana gluži vai izglāba manu dzīvi. Kurš gan vēl būtu bijis gatavs uzklausīt manu žēlošanos katru dienu? Es nebiju rakstījusi kopš vidusskolas… tas bija brīdis, kurā es sapratu, ka esmu rakstījusi grūtos brīžos, un rakstīšana man palīdzējusi tikt ar tiem galā.
6.Es piedevu sev.
Par visām kļūdām, pāridarījumiem sev un citiem – es piedevu sev, lai sajustu izaugsmi. Un es arī sev piedevu par to, ka likšu bērniem dzīvot bez diviem vecākiem, jo zināju, ka viss, ko darīšu, ir uz labu.