Es mīlu! Es vienkārši mīlu, mīlu, mīlu! Es spēju atrast mīlestību visur un visos! Es allaž izvēlos redzēt labo visās situācijās, ja vien man tiek sniegts laiks to ieraudzīt. Laime ir izvēle. Es mīlu pilnīgi vai nemīlu nemaz. Es nezinu, kā tas ir, mīlēt daļēji. Negatīvi, skeptiski, nedroši cilvēki uzskata šo „beznosacījuma mīlestību” par kaut ko ļoti, ļoti kaitinošu. Bet man žēl par viņiem. Tā noteikti ir nožēlojama sajūta.
VESELĪGĀM ROBEŽĀM, PROTAMS, IR JĀBŪT!
Patiesa mīlestība ir skaista un nepieciešama ikviena cilvēka dzīvē, nodrošinot, ka visam tiek saskatītas veselīgas robežas. Tajā brīdī, kad cieņas un respekta līnija tiek šķērsota, top skaidrs, ka starp mīlestību un naidu pastāv skaidra līnija.
Neatkarīgi no attiecībām, ja šī līnija tiek pārrauta, tiek radīta skaidra platforma, kas noder sāpēm un dusmām. Tā arī liek mums saprast, kā patiesībā strādā mūsu ideja par mīlestību un mīlēšanu.
PATIESA MĪLESTĪBA.
Šie vārdi liek man domāt par mirkli, kuru es piedzīvoju pagājušajos Ziemassvētkos. Bija Ziemassvētku rīts un es domāju par mīļoto, kurš bija nokļuvis citos medību laukos. Drīz vien es nolēmu apciemot kapsētu. Ieiedama pa vārtiem, es lēnām turpināju virzīties uz Ziemeļu galu. Iedama, pamanīju ģimenes, kas pulcējās ap kapakmeņiem. Es redzēju dučiem skaistu ziedu, kas godināja aizgājušos. Bet lēnām es sāku just smagumu, kas gūlās uz maniem pleciem, smagumu, kas gūlās uz visas šīs vietas.
Neskatoties uz šo smagumu, es jutos pagodināta būt šeit – vietā, kur varu atcerēties un godināt savus mīļotos. Vai man nobira asara? Jā, protams. Es notīrīju kapakmeni un novēlēju priecīgus Ziemassvētkus. Pēc tam es lēnam devos atpakaļ uz mašīnu, domādama par mīlestību un skaisto ziemas dienu. Es biju šeit, jo mīlēju šo personu, kas nu jau atdusējās zem zemes.
Kad es tuvojos auto stāvvietai, pamanīju kādu sievieti, kas sēdēja piknika krēslā. Viņai klēpī gulēja bērns – divus gadus vecs. Pie viņas kājām bija piknika sega, bērna mantiņas, gardumi un termoss. Pēc mantām, es spriedu, ka sieviete te pavadījusi jau vairākas stundas un viņas plānos ir pavadīt vēl vairākas stundas. Es biju apmulsusi, šokēta un arī iedvesmota.
Kamēr es visu rītu biju pavadījusi mājās ar savu ģimeni, priecājoties par mūsu kopības mirkļiem, šī sieviete bija sēdējusi šeit, pavadot mirkļus ar savu aizgājušo vīru. Viņa tur sēdēja, jo mīlēja.
Ejot tālāk, es sapratu, ka tikko es biju redzējusi īstu mīlestības apliecinājumu.