Gulēdams uz nāves gultas, kāds vecs, ietekmīgs vīrs saviem sekotājiem izteica trīs pēdējās pavēles:
1.Lai labākie ārsti nes viņa zārku.
2.Lai visa bagātība, ko viņš savas dzīves laikā nopelnījis un ieguvis (nauda, zelts, dārgakmeņi), tiktu izkaisīta procesijas vietā, kapsētā, kurā vīrs tiks apglabāts.
3.Lai no zārka viņa rokas būtu redzamas – lai tās karātos gar zārka malām – brīvas un tukšas.
Vīra sekotāji bija nesaprašanā, bet tomēr apsolīja izpildīt vīra vēlēšanos. Drīz vien kāds no tiem sajutās pietiekami drosmīgi, lai pajautātu viedajam un ievērojamajam vīram, kādēļ tieši šādas vēlmes.
Un lūk ko viņš par tām teica:
1.”Es vēlos, lai manu zārku nes tieši paši labākie ārsti, jo tas parāda – nāves priekšā mēs visi esam vāji un pat labākie ārsti ne vienmēr ir pietiekami spējīgi, lai mums palīdzētu, lai tie mūs izglābtu.”
2.”Gribu, lai ceļš un kapsēta ir dārgakmeņos un zeltos kaisīta – ne jau tādēļ, ka es vēlētos lielīties ar savu bagātību. Es gribu, lai cilvēki redz, ka uz Zemes iegūtā bagātībā paliek uz Zemes. Tās vērtība mums pašiem zūd tieši tad, kad pēdējo reizi veramies šajā pasaulē.”
3.”Gribu, lai manas rokas brīvi krīt gar mana zārka malām – tās simbolizē to, ka mēs – cilvēki – šajā pasaulē nākam kaili un nabagi, un tādi arī šo pasauli pametam. Un lielākā bagātībā, kādu varam iegūt, ir LAIKS. Kapā mēs nepaņemam zeltu, dārgakmeņus un naudu. Tieši laiks ir mūsu dižākais dārgums, jo tas ir ierobežots. Mēs spējam iegūt vairāk dārglietu, bet mēs nevaram iegūt vairāk laika. Kad sniedzam kādam savu laiku, mēs viņiem sniedzam daļu savas dzīves – daļu, kuru nekad vairs nevarēsim no viņiem atgūt.”