„Mīļotais,
Es sapratu, ka neesmu Tev rakstījusi mīlestības vēstuli tik ļoti sen. Pārāk sen. Šonakt, kad gulēju Tev blakus – apķērusi Tevi un piespiedusi savu galvu pie Tavām krūtīm (klausīdamās tavos sirdspukstos), sapratu, ka nezinu, kas ar mani notiktu, ja Tava sirds pārstātu pukstēt. Es sapratu, ka mana dzīve apstātos līdz ar Tavu.
Dzīve ir tik neprognozējama, bet šis brīdis tāds nav – šajā brīdī es varu darīt to, ko es vēlos. Tādēļ tā vietā, lai laimīgi gulētu Tev blakus, izbaudot Tavus sirdspukstus, es izlēmu klusītiņām izlīst no mūsu kopīgās gultas – tikai uz dažām minūtēm – lai uzrakstītu Tev mīlestības vēstuli. Lai pateiktu skaļi visu to, par ko esmu domājusi jau gadiem ilgi.
Ceļojums, ko esam dalījuši mēs abi, ir bijis dažāds – grūts, vējains, skaists, atkal neglīts un grūts. Tomēr cauri visam šim laikam viena lieta palikusi skaidra un nemainīga – tas, ka ar katru dienu es Tevi iemīlu arvien vairāk un vairāk.
Šodien es sapratu to, ka mīlu tevi visvairāk, jo TU MANI MĪLI PAR TO, KAS ES ESMU, NEVIS
Tas nav par to, cik skaista es cenšos izskatīties, tas nav par to, cik ļoti es cenšos vai cik labi man veicies. Kaut es zinu, ka Tu pamani visas šīs lietas, es zinu, ka tās nav svarīgas tad, kad Tu domā pat to, cik ļoti Tu mani mīli! Un man šī mīlestība ir dārgāka par visu!
Ir jābūt īstam vīrietim, lai mīlētu kādu tā, kā Tu mīli mani! Ir jābūt īstam vīrietim, lai mīlētu gan labās, gan sliktās dienās. Lai skūpstītu un mīļotu pat tad, kad asaras birst pāri maniem vaigiem vai tad, kad sēžu mūsu mīkstajā dīvānā ar izpūrušiem matiem.
Es mīlu to, ka Tu mīli mani!
Un es gribu, lai Tu zini, ka es mīlu Tevi par to, kas Tu esi. Nevis par to, ko Tu dari, bet gluži vienkārši – par to, ko kas Tu esi…
Mīlestībā,
Tava sieviņa.”