Šodien, kad iepirkos veikalā, es ieraudzīju rindā stāvam kādu bezgala skaistu sievieti, un nodomāju, ka viņas vīrs gan ir viens laimīgs vīrietis. Un tas uz sekundes simtdaļu es apmulsu, lai saprastu… Šī sievieti ir mana sieva!
Jums jāsaprot, ka tas vienkārši bija tik neierasti, redzēt mīļoto ārpus mājas, vietā, kurā es viņu negaidīju satikt. Tā kā starp mums bija cilvēks, es centos viņai rakstīt ziņas, no kurām viņa nevienu neizlasīja. Viņa bija aizņemta meklējot kuponu, kuru bija taupījusi tieši šim pirkumam. Es, protams, varēju viņu uzreiz apskaut un varbūt arī samulsināt, bet tā vietā es nolēmu noraudzīties viņā, apbrīnojot šo sievieti, kuru varu saukt arī par savu mūža sievieti.
Pirmkārt, es biju aizņemts ar to, cik skaista viņa ir! Es zinu, ka redzu viņu diendienā, bet tajā dienā es raudzījos viņu gluži kā no jauna. Es vienkārši nespēju noticēt tam, ka esmu kļuvis par tik skaistas sievietes vīru. Paspēju pat mazliet nosarkt, bet tas nebija redzams zem manas biezās bārdas.
Otrkārt, mani aizrāva tas, ka viņa mani nemaz nepamanīja. Tas bija gan labi, gan slikti. Labi, ka viņai neinteresē citi bārdaini vīri. Bet tad atkal – ja viņa mani neievēro, mīlestība starp mums nebija no pirmā acu skatiena. Nu vismaz ne viņai. Un tas ir arī labi, jo viņa mīl mani kā cilvēku, mīlot manas nepilnības, trūkumus un bailes.
Treškārt, es jutos tik labi, redzēdams viņu tik pārliecinātu par sevi. Drosmīgu, spēcīgu, pārliecinātu un fantastisku sievieti, kāda viņa ir.
Drīz vien viņa paņēma preces un devās uz durvīm. Vēl joprojām es neko neteicu, vienkārši skatījos ar apbrīnu, domādams par to, cik ļoti mīlu šo skaisto sievieti.
Viņa reti uzturas sociālajos tīklos, tādēļ, iespējams, nemaz neredzēs šo rakstu. Neuzzinās, kā es šodien viņu krāpu. Bet es esmu laimīgs par to, kas šodien notika.
Šodienas morāle: Ir labi, svarīgi un nepieciešami paraudzīties uz pasauli ar jaunu skatu, lai mēs paši sev atgādinātu, cik laimīgi esam šajā pasaulē.