Pēc diviem gadiem, atlabis no salauztas sirds, es beidzot biju gatavs sev piedot.
Es sāku biežāk tikties ar savu vidusskolas mīlestību (skolas laikā šī mīlestība bija vienpusēja – es viņu mīlēju, bet viņa to pat nezināja), kuras kompānija man bija lielākā laime un prieks. Mēs pavadījām kopā teju katru nedēļas nogali un šis laiks bija brīnišķīgs. Bet drīz vien tas bija jāatliek otrajā plānā, kas mans tēvs smagi saslima un viņam bija nepieciešama mana uzmanība un klātbūtne. Un, lai netraucētu mums, mana jauniegūtā mīla atrada sev nodarbošanos – došanos uz klubiem ar saviem draugiem. Es biju mazliet greizsirdīgs, bet, protams, nespēju dusmoties, jo es tomēr biju tas, kura dēļ mēs nevarējām būt kopā tik bieži, tādēļ iedvesmoju viņu pavadīt laiku ar draugiem. Es viņai uzticējos.
Tā kā man bieži bija jābūt pie sava tēva, es retāk varēju būt kopā ar saviem tuvākajiem draugiem. Bet man bija paveicies – viens no maniem labākajiem un arī senākajiem draugiem laiku pa laikam ieradās, lai kavētu man laiku. Un es par to ļoti priecājos – patīkama kompānija, protams, padarīja manu laiku labāku, pozitīvāku – viņš padarīja gandrīz pusgadu ilgu izolāciju no sabiedrības patīkamāku.
Es biju laimīgs par atkal iegūtu saikni ar draugu, bet tajā pašā laikā sāku apjaust, ka esmu krasi attālinājies no savas mīļotās. Tomēr, es centos saglabāt skaidru skatu – protams, ka mēs bijām attālinājušies, kā nekā, lielāko daļu sava laika es biju veltījis tēvam. Es centos neradīt liekas aizdomas savā galvā.
Kādu rītu, dodamies uz tēva māju, nolēmu apstāties pie drauga – uzsākt dienu pozitīvi. Bet liktenis nebija man ieplānojis laimīgu dienu, jo drīz vien es atradu viņu – manu mīļoto zem mana drauga palagiem. Un pats šausmīgākais – viņas acīs nebija nolasāms kauns, bet gan pārmetums, ka es esmu ienācis mājās, neklauvēdams.
Es pat nevaru pateikt, vai ko jūtu. Dusmas? Jā, noteikti! Aizvainojumu. Bet, vai es jūtu salauztu sirdi? Es nezinu. Es jūtu sāpes, bet vai tās ir salauzta sirds sāpes?