„Sveika, Viktorija.
Esmu Emmas vīrs. Es tev rakstu tādēļ, ka nesen saņēmu albumu ar manas sievas fotogrāfijām, kuras veidoji tu. Es negribu, lai tu domā, ka esmu vīlies tavā darbā… bet man ir kas tāds, ko vēlos tev teikt.
Es pazīstu savu sievu kopš mēs abi bijām 18 gadus veci. Šodien mums ir divi brīnišķīgi bērni. Mēs esam piedzīvojuši labākus un sliktākus brīžus.. un man šķiet, patiesībā, es zinu, ka sieva uzdāvināja man šīs fotogrāfijas, lai piešķirtu attiecībām „dzirkstelīti”.
Viņa reizēm man saka, ka es vairs neuzskatu viņu par pievilcīgu un ka viņa nevainotu mani, ja es atrastu kādu jaunāku un izskatīgāku viņas vietā.
Kad es atvēru albumu, ko viņa man iedeva, mana sirds sarāvās… fotogrāfijas, tās bija brīnumdaiļas, bet tā nebija mana sieva. Tu liki ikvienam viņas „trūkumam” pazust. Esmu drošs, ka viņa tev lūdza to izdarīt. Bet līdz ar šo „labošanu” pazuda viss, kas veidojis mūsu dzīvi tagad. Kad liki pazust strijām, tu liki pazust liecībām par mūsu bērniem. Kad liki pazust krunciņām, tu pazaudēji divas dekādes sulīgāko un skaistāko smieklu, kādus es zinu. Kas liki pazust viņas celulītam, tu liki pazust viņas mīlai pret kulināriju un visiem tiem gardumiem, kas reiz celti uz mūsu ģimenes galda.
Es nesaku tev šo visu, lai tu justos slikti par savu darbu. Tu vienkārši veici savu darbu.
Patiesībā es rakstu tev, lai pateiktos.
Tu liki man atkal saprast, cik ļoti es mīlu savu sievu, cik ļoti apbrīnoju un cienu! Viņa to dzirdējusi no manis tik reti, ka lūdza tev padarīt viņu par cilvēku, kas it kā man šķistu pievilcīgāks.
Bet tagad es zinu, es centīšos vairāk, līdz pat sava mūža pēdējām dienām – es priecāšos par viņu visā krāšņumā un ar visām nepilnībām.
Paldies, ka atgādināji man.”