Mans darbs sākās kā 20 stundu apmācības, kursi par agresijas dinamiku, izpausmēm. Es apsēdos – gatava mācīties, lai palīdzētu cilvēkiem, kam tas nepieciešams. Pasniedzējs mums rādīja grafikus par vardarbības izplatību un izpausmēm. Agresija var izpausties arī citādāk- ārpus fiziskās agresijas. Manas acis uztvēra frāzes „viņas domu un rīcības kontrolēšana”, „lamāšanās”, „psiholoģiskā manipulēšana”. Viss manā vēderā sagriezās.
Pēkšņi vārdi uz ekrāna izplūda. Es atvainojos un izskrēju no telpas, dodoties uz tuvāko tualeti. Man bija tik slikti, es vēmu. Es sēdēju uz tualetes grīdas un drebēju – es nespēju kontrolēt savas emocijas. Un tur nu es biju – manu acu priekšā atklājās, ka tik tikko redzētais kā melns uz balta parādīja, ka manas attiecības nav ne par mata tiesu labākas – arī es esmu agresīvās un vardarbīgās attiecībās.
Es jutos apkaunota. Nevēlējos, lai mans tik tikko veiktais atklājums tiktu man zaudēt darbu, tādēļ es to slēpu.
Dienu pēc dienas es palīdzēju sievietēm, kas cietušas no vardarbības. Un ar katru terapijas reizi es apjautu, cik briesmīgas ir manas attiecības. Katru vakaru, kad ierados mājās, manā priekšā bija partneris, par kuru manas klientes bija raudājušas, sūdzējušās, runājušas – agresīvs vīrs.
„Es nevēlos, lai mani redz ar tevi sabiedrībā!”, „Tu neesi pietiekami laba!”, „Tu esi traka! Neviens nevēlēsies tādu sievieti kā tu!” un „Es tevi negribu!” – tā viņš uz mani kliedza ik vakaru.
Es kļuvu par perfekto konsultanti, lai slēptu savas sāpes. Klienti man uzticējās, bet es meloju viņiem, acīs skatīdamies.
Bija jāpaiet ilgam laikam, lai es saprastu, ka es neesmu kājslauķis, kas pelnījis visu šo negatīvo attieksmi. Es aizgāju.. un šis gadījums bija īpašs. Parasti agresori nevēlās savus upurus palaist prom. Bet, kad es devos prom, viņam bija vienalga. Es sapratu, ka vienīgais spēks, kas mani turējis šajās agresīvajās attiecībās, biju es pati…